|
Sep. 22nd, 2016|03:49 am |
Vienmēr saskumstu un tā kā pat mazliet apvainojos ikreiz, kad kāds jau atkal nesmuki izsakās par fūrmaņiem. "Mute kā fūrmanim" vai "lamājas kā fūrmanis", un kur nu vēl jociņi par fūrmaņiem kā "priekšā paņēmējiem". Neaptēsti, truli, rupji un mūžam nogribējušies tēviņi esot. Pilnīgas muļķības. Es kā veca stopotāja varu apliecināt, ka fūrmaņi ir maigas dūjas, saulstariņi un vēl tīra love no debesīm.
Fūrmanis stopotāju savā kabīnē ieaicinās kā savā pilī. Visu izrādīs, izstāstīs par katru kabīnes dekorējumiņu; lepni iepazīstinās ar visādiem makgaiveriskiem izgudrojumiem, verķiem un uzpariktēm, kas kalpo kā personiskais sadzīves pakalpojumu kombināts; dalīsies ar dažādiem braucienu specifikai atbilstošiem tipiem'n'trikiem, piemēram, efektīvāko enerģijas dzērienu DIY receptēm; pacienās gan ar savu nacionālo, gan kosmonautu ēdmaņu (atteikties drīkst tikai vienreiz; vispār tas attiecas uz gandrīz visu: atteikties tikai vienreiz; vairāk jau ir aizvainojoši), izpaudīs visādus noslēpumus, piemēram, kā krāpties ar, teiksim, tahometra mērījumiem, stāstīs dažādus interesantus atgadījumus vai diskutēs, pļāpās un jokos, un, ja vajadzēs, uzreiz visu sapratīs un noliks gulēt. Ar parastajiem arī, protams, stopēt ir forši, bet tā ir pilnīgi cita pasaule - pilnīgi neparedzama. Savukārt fūrmaņi - tā ir stabila vērtība. Katrs savādāks un katram varētu veltīt atsevišķu nodaļu grāmatā, bet visiem ir kādi vienojoši elementi (nu, piemēram, tas, ka viņi ir darbā), un, ja tu tos zini un izproti, tad tev uzreiz tiek piesprausta goda bļemba. Man šķiet, visforšākais fūrmaņos ir cieņa. Tas, ka viņi automātiski pret stopotāju attiecas ar cieņu. Viņi zina, kas ir kas; es zinu, kas ir kas; un abi zina, ka abi zina, kas ir kas.
Reiz man gadījās izkāpt svētdienā pie Varšavas melnā cauruma. Svētdienā (kad parastajām fūrēm aizliegts braukt, atļauts tikai ledusskapjiem, kas parasti nemaz nedrīkst stāties). Pievaršavas slavenajā melnajā caurumā - stopotāju biedā. Turklāt visapkārt bija pilns ar stopotājiem - kaut kādiem studentiem gan jau. Tikko biju izkāpusi no iepriekšējās mašīnas un tikai vēl sāku novērtēt situāciju, kad garām panesās ledusskapis, strauji nobremzēja un deva atpakaļ, kamēr apstājās tieši pie manis, atvēra labās puses durvis un lietišķi aicināja iekšā. Es pat vēl nemaz stopot nebiju sākusi, turklāt visapkārt bija pilns ar citiem stopotājiem. Vēlāk paskaidroja, ka es esot izskatījusies pēc... īsta stopotāja - tāpēc spontāni apstājies. Brauciens izvērtās lielisks. Tieši no fūrmaņ-stopotāj-sadraudzības viedokļa. Ar visu augstākminēto: stāstiem, triku un uzparikšu demonstrēšanu, cienāšanu, sarunām un visādīgu draudzēšanos. Pie kaut kādas robežkontroles (toreiz vēl tādas bija, Cibas (neesošie) jaunieši) es biju parubījusies, viņš mani nemodināja, izvilka manu pasi no bikšu aizmugurējās kabatas, aiznesa robežsargiem, dabūja zīmodziņu, atdeva, kad pamodos. Pats par sevi, tādos braucienos nav nekādu flirtu, koķetērijas vai kaut kā tamlīdzīga. Tīra saprašanās un draudzīgums. Tā, lūk, ir ar tiem fūrmaņiem. Cieniet fūrmaņus, draugi; fūrmaņi ir forši. |
|