|
Oct. 23rd, 2014|02:07 pm |
Austrumos. Es dzīvoju vishārdkorīgākā katolicisma valstī, kur (arī) islāms ir oficiālā reliģija - tb oficiālās brīvdienas ir gan katoļu atslēgfesti, gan islmāma atslēgfesti; valstī, kur pīpē teju katrs vīrietis no apmēram astoņu gadu vecuma (sievietes mazāk - mana teorija ir, ka smēķu smaka sievietes attur sākt), un kurā stresa nav - vismazāk jau no hidžāba valkāšanas. Acīmredzot, hidžābs ir tikai auduma gabals un nekas vairāk. Apmēram kā krūšturis. Tā ir iegājies, ka sievietēm jāvalkā krūšturi, un nekādās šausmīgās histērijās dēļ tā viņas nemēdz krist. Kašķīgāk noskaņoti eksemplāri paburkšķ, sak, kāpēc man savējās no gravitācijas postošās ietekmes jāsargā, bet tam tur resnajam vecim ar lielākiem pupiem kā man sabiedrība neuzliek par pienākumu tos kaut kā estētiskāk iegrožot, bet citādi viss mierīgi. Ar hidžābu vai "hidžāba izstrādājumiem" (nevīžīgi uz matiem uzmestiem lakatiem) šeit ir tāpat.
Šis ieraksts nav nedz par, nedz pret smēķēšanu. Būtu jauki vismaz Cibu paturēt brīvu no visvisādas sludināšanas, turklāt konkrētajā gadījumā Jūs, jaunaiscilvēk, sludināt baznīckorim - pati esmu bijusī smēķētāja, tiesa, neesmu vēl sasniegusi agresīvā apkarotāja apustuļstāvokli. |
|