| Bet vai tu mīlēsi, kad man jau būs 16 |
Sep. 29th, 2013|12:57 pm |
Esmu pamatīga un lēnīga geimere, un mēdzu kārtīgi nogaidīt ar spēļu, īpaši, slavenu un leģendāru opusu, uzsākšanu spēlēt drīz pēc to iznākšanas. Vienīgais izņēmums bija Skyrim, kur haipam padevos jau dažus mēnešus pēc spēles iznākšanas nevis rātni nogaidīju vismaz gadiņu-divus, ja ne pat vairāk, un to rūgti nožēloju. Visbiežāk tomēr "jaunas" spēles pa manu žirafes kaklu līdz galam aizrāpo vairākus gadus pēc iznākšanas (toties tur tad arī pamatīgi tiek rūpīgi sadalītas pirmreizinātājos, un es atļaušos apgalvot, ka esmu eksperte visās spēlēs, ko esmu spēlējusi, ja nu vienīgi kādi senāk spēlēti opusi drusku jāatsvaidzina atmiņā), taču reizēm taisīšanās un saņemšanās process var ieilgt un žirafes kakls var izaugt 16 gadus garš.
Dāmas un kungi (laikam jau tikai kungi, diemžēl Hanna bēg)! Ir pagājuši tikai nieka precīzi (nu, labi, rīt būs precīzi) sešpadsmit gadi kopš
iznākšanas, un pēc 16 gadu gaidīšanas dzīvokļu rindā beidzot tagad arī man ir savs pieraksts Vault 13. Viegli nav - jaunāki točna nepaliekam nedz es, nedz spēles interfeiss un kontroles iespējas, un vecam cilvēkam ir grūti aizelsušamies noņemties ar vecmodīgu pikseļhantingu. Toties kauju taktika kā vecajos labajos laikos, gandrīz kā Jagged Alliance, kvī, un vispār forši.
Ja es dzīvotu Latvijā, es pasūtītu apmaksātu sveicienu faniem Fallout sirmajā dzimšanas dienā TV raidījumā "Daudz Laimes!" (ja tāds vēl ir). Nopietni. Manuprāt, ļoti atbilstoši gan notikumam, gan pašas spēles noskaņai.
|
|