| Suņa sūds |
Mar. 15th, 2013|10:37 pm |
Mana necilā (jeb kolorītā) rajona ielas vēlās vakara stundās ir caurmērā cieši noklātas ar suņu (un visādiem citādiem neorganiskas un organiskas) izcelsmes sūdiem. Šoreiz es te negrasos apspriest nacionālās atkritumu apsaimniekošanas īpatnības, bet gan beidzot parunāt par, nē, norunāt no sevis nost suņa sūdu.
Sākumā es aiz sava suņa sūdus (ar piespiešanos) nevācu - lai neizlektu, lai par mani nez ko nepadomā (ķipa, tā tur baigo gara gaismas un civilizācijas nesēju no sevis iedomājusies). Taču, kā mēdza teikt manas māsīcas tante, sūds uz sirds un pirdiens šķērsām, un es pamazām sāku mēģināt visādi smieklīgi izgrozīties - tā, lai neizskatītos akurāt pēc Lūcijas visa baltā ar sveču vainagu galvā, un vienlaikus lai tomēr gana biezi noklātajā mīnu lauka pašā viducī lepni negozētos mana pusteļa treknie kluči. Tā nu pasāku visādi lavīties, sunīti kakināt pa visādiem stūriem un pakšiem, kur klucis nebūs ceļā nedz kājām, nedz acīm. Sunītis man vismaz šajā lietā pagadījies uz sadarbību vērsts telepāts - kakā pārsvarā tur, kur un kad viņam liek, turklāt ātri izkopa lieliskas tēmēšanas prasmes, itin kā (?) izprotot šādas tēmēšanas nepieciešamības virsmērķi. Ja sunītim manis izvēlētajā "ābolītī" pēc brītiņu ilgušas sparīgas riņķošanas ap savu as(t)i tomēr trāpīt neizdevās, tad es no turpat esošā plašā neorganisko mēslu klāsta paņēmu kādu plastikāta izstrādājuma gabaliņu (tukšu čipsu paciņu utt.) un ar tā palīdzību kluci neuzkrītoši iebīdīju kādā slēptuvē. Līdz vienreiz beidzot pieriebās tā māžošanās, nospļāvos un ieģērbos baltā kleitā. Tagad, izsakoties nedaudz pārspīlēti, citu sūdu jūrā ar maisiņu zvejoju savējā suņa sūdus, vienlaikus izvairoties no iekāpšanas citu suņu sūdos, un klusi ceru, ka mana lūcijošanās pamudinās uz tādu pašu rīcību tos šova aculieciniekus, kas savus suņus staidzina pavadās un kakina ielas vidū. Šāds scenārijs būtiski nemainītu ielās izlikto mīnu blīvumu, jo no brīvajiem ielu vilkiem mēs taču nevaram prasīt, lai viņi paši pēc pakakāšanas ar ķepām iekasa savus klučus maisiņos, kurus pēc tam zobos aiznes uz kvartāla lielāko stihiski veidojušos neoficiālo atkritumu koncentrācijas čupu (jo atkritumu konteineru te nav), bet tomēr. Sūda uz sirds un pirdiena šķērsām jau sen vairs nav, un ir pofig, ko par mani, iespējams, domā aculiecinieki. Varbūt neko nedomā, varbūt domā, ka forši, un tikai man nepamatoti bail no "civilizācijas nesējas" palamas, jo gana labi atceros, kā Latvijā nievāja un dažkārt vēl joprojām nievā civilizācijas (bez pēdiņām) nesējus no Rietumiem. Jo taču pavisam nesen ārzemēs pabijušie no ceļojuma atgriežoties klausītājus izklaidēja ar stāstiem par sterilajiem rietumniekiem, kas pat savu suņu sūdus maisiņos savāc - dīvaiņi tādi. |
|