| Mājtīrīšanas un beršanas domas |
Sep. 17th, 2012|04:32 pm |
Katram cilvēkam reiz var nākties atbildēt uz vai nu literatūras skolotāja vai darba intervētāja uzdoto nepatīkamo jautājumu: "Kas ir tava dzīves jēga?" (angliskā šī jautājuma versija būtu "what drives you - kas ir tavs dzinējspēks, motors un karburators") Kādam tā ir mīlestība, citam panākumi, citam atzinība, citam jušanās vajadzīgam, citam jušanās modernam, vēl kādam zināšanas, citiem visādas miesiskas un/vai garīgas baudas utt utjp.
Cienījamo darba intervētāj, mans dzīves dzinējspēks, motors un karburators tad jau laikam būs pieredzēšana un/vai [viskautkā] izdzīvošana (tā kā experience un adventure, bet ne gluži pieredze, ko krāj un pa punktam raksta CV, un ne tā kā botu aušanas kājās un iešana/stopošana kur deguns rāda). Komforts, panākumi un atzinība man pohuj, baudīt arī neko vairs īsti negribas, tikai visādus gobļinus un pūķus sist vai apburt (apburt un tad sist, precīzāk), dārgumu vai tārpu lādes mūķēt, mīklas un atjautības uzdevumus minēt, pa labirintiem blandīties - to visu galvenokārt savā galvā ar visnotaļ minimālu iedvesmu no ārpus manas miesas notiekošā.
Es saprotu, cienījamo darba intervētāj, tfu, dakter, ka ideālā vieta, kur manam dzīves dzinējspēkam, motoram un karburatoram izpausties, būtu psihiatriskās klīnikas palātiņa - tur mani no pūķu apburšanas un tad nosišanas un visādu konteineru atmūķēšanas ik pa laikam nenovirzītu visādas šīszemes riebeklības. Vienīgais lūgums, dakter, - pierakstiet mani virtuves un telpu uzkopšanas dežūrās ik pa laikam - tās, kā izskatās, eļļo manu dzīves dzinējspēku, motoru un karburatoru. |
|