| Ti meņa uvažajež!? |
Sep. 15th, 2012|02:43 pm |
Man ir sācis likties, ka cepšanās un jūteļošanās par un ap valodu ir sevis pazemošana un neliecina par, ēē.. veselīgu pašapziņu un personības briedumu. "Lūk, re ku šitas dānis holandietis divās nedēļās iezubrījis latviešu valodu - uhh ahh orgasms, bet re ku šitas francūzis gadu te dīdās un vietējā valodā nerunā - kāds neapšaubāmi augstprātīgs maita un komunistu šovinists." Ka valodas jautājums tiek uztverts personīgi - kā personīgs kompliments vai apvainojums. Protams, ka kopā vietējā valodā jautrāk, bet ir cilvēki, kam ir ķēriens un interese, un ir cilvēki, kam pofig vai negribas, lai jautrāk, un tā automātiski nav necieņa vai rupjība - vienkārši pofig tās valodas. Ņemšanās ar valodu un pētīšana, kurš neetniskais runā vietējā valodā un kurš nē, šķiet tāda nepilnvērtības kompleksa izraisīta uvažuhas mangošana. Uvažajet, ņeuvažajet - kāda šķirba, nav tak tāpēc matus sev jāplēš, ja kāds visu laiku neņemas nepārtraukti apliecināt: "Nu, neesat jūs resni, esat jūs skaisti, esat jūs vareni, esat jūs ārkārtīgi unikāli un vērtīgi; nēēēnormāli, šausmīgi jūs cienu, Latvieši."
Sakiet, dakter, vai tas nozīmē, ka esmu kļuvusi par nelabojumu kosmopolīdu un sorozīdu? |
|