| Ich bin ein Berliener |
Jul. 23rd, 2005|09:43 pm |
jāmaina pilsonība, jāmaina tautība, mītnesvalsts, un varbūt pat seksuālā orientācija.
pagaidām vēl galva kā spainis - ausis lamu aizbļautas, un acis sāp naida aklotas pati visa kā vatē ietīta. es nekad nebūtu spējusi iedomāties, ka šeit pat Latvijā, Rīgā, manās mājās mājo tik vājprātīgs naids. ka cilvēki vispār tāāā spēj nīst - vienalga par ko - tam pat nav nozīmes. bet - ka vispār. es nevaru tam atrast vārdu. "kauns" ir tikai 1/386 no tā, ko jūtu šobrīd (respektīvi, tā ir viena emocija, taču vārds "kauns" raksturo to tikai 1/386 apmērā)- kā Latvijas Republikas pilsone. bļin jāpiš nahuj no šejiene, uz Norvēģiju zemenes lasīt, uz Zviedriju grīdas mazgāt da vienalga kur, vienalga par ko. un šī vieta - lai sapūst, lai šejieniešu idiotisms, kretīnsms un naids to izposta un iznīcina pavisam. neko citu šī zeme nav pelnījusi.
un Dimiters - vai tas bija tas, ko viņš vēlējās? vai tiešām? vai viņš jutās priecīgs? vai viņš triumfēja? un tie aurojošie tēviņi - ak dies es nespēju iedomāties, kā kaut viena normāla sieviete kādu no viņiem kādreiz vispār var seksuāli sagribēt. kur nu vēl cienīt. mīlēt. ak dies cik viņi ir atbaidoši un pretīgi. un tad vēl svaidīšanās ar pārtiku. nu to pārtiku ģimenes un bērnu aizstāvji vot varēja atdot bērniem maskačkā. un nevis svaidīties ar viņu. viņu stiprajās ģimenēs laikam vecāki nemācīja, ka ar pārtiku nav brīv svaidīties. viss. vairāk neko neteikšu tagad. valoda raustās. |
|