| Reportāža no stihijas uz ceļiem nospiestās Manilas |
Aug. 7th, 2012|10:47 pm |
Vīrs uznesa augšā (un pieslēdza pārīti) kompjus. Tagad viņš papagaiļu istabā dzenā LA Noir - tur tāds agresīvs muzons, un puskājpapagailis Henrijs pie tā muzona reāli pogo - tā, ka Peksim būtu, ko pamācīties. Kā vīrs tur kaut ko nopauzē un mūzika apklust, papagailis arī sastingst. Kā mūzika sāk atkal skanēt, tā Henrijs sāk ritmā kratīt galvu.
Tikmēr lielais suns pirmo reizi dzīvē tika ielaists mūsu mazītiņajā gultasistabā, un, aizkustinoši ieritinājies netīro drēbju kaudzē, čuč, bet mazais smalkais aristokrātiskais pundurpūdelis ir satīrījis gultapakšu - ļoti labi, nebūs jādarbina putekļusūcējs.
Uz tā saucamās ielas vismaz līdz tumsai valdīja dzīva satiksme - dzīva nevis ātrumu un intensitātes ziņā, bet gan cilvēku daudzuma ziņā. Daudzi cilvēki lēnām un cēli "pastaigājās" pa ūdeni gandrīz līdz gurniem, lietussargus turēdami gandrīz kā angļu lēdijas filmās tur saulessargus. Nekādus nesamos viņiem rokās nemanīju, un arī visādi citādi tie ļautiņi neizskatījās ne pēc evakuantiem, ne pēc pirmās nepieciešamības preču gādātājiem. Vēl viena Tālo Austrumu mīkla.
Tikmēr jau kuro stundu šķīst zibeņi, grand pērkoņi, un lietus tik gāž un gāž, un gāž - ņems un vēl izgāzīs pār mums visus pasaules saldūdens krājums, un citiem nekas nepaliks pāri. Ak jā, pirms neilga laiciņa zūdījos par negodīgo pasauli, kur Latvijas riktīgajiem šovotājorkāniem vārdus nedod, bet šeit katrai vēja pūsmiņai savs godavārds. Tad nu, lēdijas un džentelmeņi, esmu tapusi uzklausīta, un šitam briesmonim, kas nu jau nogāzis krietni vairāk ūdeņu kā Ondojs, NAV VĀRDA!!! |
|