|
Jul. 23rd, 2012|01:21 pm |
Šī nav suņa astes celšana, es nevaru lepoties ar izcilu kopējo daili vai atsevišķu ķermeņa daļu perfektu daili, taču lai nu kas, bet roku pirksti man ir skaisti. Gari, slaidi pianista pirksti, un, kas vēl jo svarīgāk, gari, slaidi nagi, lai arī allaž rūpīgi apvīlēti līdz ar vai pat zem pirkstu galiem - viss mans manikīrs (lai neteiktu OCD), un mans lepnums, dabiskā daile bez jebkādām mākslīgām huiņām pievienotām vai dabiskām uzaudzētām vērtībām. Es nesaku, ka mākslīgi vai dabiski uzaudzējumi ir slikti, es tikai esmu priecīga, ka man ir paveicies ir tādiem pirkstiem un nagiem, kas paši par sevi ir ļoti skaisti. Kāpēc es tagad te, kad visi sveic viens otru Cibas desmitgadē, lielos ar saviem taustekļiem. Tāpēc, ka laika zobs saugrauž visu, un, ko nepaspēj sagrauzt laika zobs, sagrauž suņa zobs. Jā, beidzot TAS ir noticis. Savā sirmajā vecumā, ar suni pie sāna kopš agrpadsmit gadu vecuma, šodien beidzot pirmo reizi mūžā piedzīvoju suņa kodienu - mauka lops izkompostrēja manas daiļās labās rokas daiļā vidējā pirksta daiļo nagu, un visticamāk, pat ja nesāksies kaut kādas zemnaga iekaisuma huiņas (normāli brūci izskalot un nodezinficēt ta nevar), naga daile arī pēc tam, kad šitas sazilēs, nomelnēs, atrubīsies un jauns izaugs vietā, nekad vairs nebūs tāda kā bijusi.
Tagad ar vienu (daiļo, ja) pirkstu rbakstu jums apsveikumu Cibas desmitgadē. Apsveicam. |
|