| Paša audzināts draugs |
Jun. 16th, 2012|02:34 pm |
Mans pusteļsuns vienmēr ir izrādījis interesi par jebko, kas kustas - no skudrām, mušām un prusakiem līdz suņiem un kaķiem. Draudzīgu interesi, jāpiezīmē - līdz šim. Taču pēdējā laikā pusteļsuns skudrulāča titulam pievienojis sertificēta peļu junkura titulu un pārvērties asinskārā medniekā. Visu viņa negaro suņa dzīvi viņa mēģinājumi noķert peli vai žurku bija tizli, smieklīgi, lemti neveiksmei un nevainīga izklaide. Taču, kopš suns apčurāja/iezīmēja rīsu kasti (par ko mājās bija šaušalīga drāma ar trillera elementiem), suns grauzējus, īpaši rīsu kastes šturmētājus, pasācis uztvert nopietni un medīt pa īstam. Vispirms nopietni, taču aizvien smieklīgi un tizli, bet nu jau ir iemanījies panākt kaut kādu rezultativitāti - kontā divas žurkas un divas peles. Arī divi žurku kodieni snuķī, viens no tiem vakar taisni nāsī. Vārdsakot, peļu junkurs kas peļu junkurs. Nez, peles un žurkas nenāk mājās, kurās ir jebkāds kaķis, vai izvairās no no mājām, kurās mīt grauzējus medījošs kaķis? Varbūt arī mums ir cerība, ka riebīgie kustoņi beidzot draudus suņa personā sāks uztvert nopietni? Lai gan ej nu sazin, kādi pakti, kari, mieri un pamieri valda grauzēju un to mednieku starpā. Uz ielas, piemēram, kaķi riktīgi medī šejienes megažurkas, kas ir teju pašu kaķu lielumā, naktīs var dzirdēt asinis stindzinošas kauju skaņas, taču vienlaikus var vērot skatus, kur ielas kaķis ar ielas žurku draudzīgi blakus mielojas pie vienas atkritumu kaudzes.
No vienas puses ir forši, ka suns ir, lai arī patizls, taču vismaz kaut kāds grauzēju mednieks. Bet no otras puses bažījos par suņa pieaugošo asinskāri un agresiju, un ka vienā brīdī šis var izdomāt, ka vispār kost dzīvām radībām ir OK, un ka ja jau var kost četrkājainām dzīvām radībām, tad kāpēc lai nevarētu kost divkājainām. Rausis jau no mazām dienām ir iedīdīts, ka suņa zobi un cilvēka āda ir nesavienojami jēdzieni, un ka šīs divas lietas nekādā gadījumā nedrīkst nonākt kontaktā, vismaz ne pēc suņa iniciatīvas. Taču tagad bažījos, ka sunis varētu ņemt un nospļauties uz visu bērnībā mācīto. Viņš jau tā, lai kāds arī adorabls mīļumiņš nebūtu, reizēm ir nejauks un veic nelabas izaicināšanas provokācijas. Vienreiz gan, kad no rīta tikko pamodusies notenterēju lejā ar vēl neieslēgtām smadzenēm, piegrūdu šim pie atņirgtajiem zobiem pliku pirkstu un dusmīgi noprasīju: "Tiešām kodīsi, ko?!" Uz ko suns samulsis nodūra galvu - nekodīšot gan, viņš jau tikai pajokojis. Bet tagad, kad viņā modies asinskārs nezvērs un pašpārliecība, moš būtu ņēmis un kodis ar.
Savukārt puskājsaulstariņpapagailis Sers Henrijs atdarina cilvēku šķavas. Šķavas Henrija izpildījumā nekādi neatgādina cilvēku šķavas, taču Henrija cilvēkšķavas ir divi īsi, ātri, spēcīgi stakato čiepstieni, kurus viņš izpilda tikai un vienīgi nekavējoties atbildot kādam, kas šķauda. Parasti ir tā, ka vīrs pirmajā stāvā izverd savas apdullinoši pērkondārdošās šķavas, un Henrijs otrajā stāvā mundri atbild ar savu cilvēkšķavu versiju. |
|