| "Kārtība, tīrība" jeb Arbeit macht frei |
Dec. 30th, 2011|10:12 pm |
Tīrīšana ir evil. Tīrīšana ir bad. Tīrīšana tik spilgti ilustrē (visa) bezjēdzību. Tu, cilvēks, ņemies, šrubē slapju muguru, un iztīrītais objekts pēc tam izskatās tikai sliktāk. Viņam parādās kaut kādi riebīgi pleķi un švīkas, procesā vēl kaut kas tiek salauzts vai sabojāts, citreiz uz svaigi nopucētās virsmas kā uz burvju mājiena sarodas skudru miljoni, un vēl visādas nelāgas lietas notiek. Nemaz nerunājot par to, ka iztīrītā telpa/objekts/virsma pēc īsa brītiņa atkal kļūst netīrs. Tīrīšanas paģiras ir vēl briesmīgākas par dzeršanas paģirām. Tīrīšanas līdzekļi smird. Tīrīšanas laikā un pēc tās viss smird. Tīrīšanas laikā domātās domas ir šausmīgi depresīvas. Lūk, piemēram, trauku mazgāšana iedvesmo Lielām un Dzīvespriecīgām domām. Ņemšanās ar vešu tonizē. Bet tīrīšana ir āaāāāāaaaa! Tīrīšana nogurdina, iztukšo, sakaitina, sadusmo un saskumdina. Man pofig - sauciet mani par cūku -, tīrīšanas sagādātās ciešanas un niecīgais un ātri gaistošais rezultāts nav nesaukšanas par cūku vērts.
Ai, jāierauj graķītis un jāiet šrubēt tālāk. Par bezjēdzību! |
|