|
Dec. 22nd, 2011|09:58 am |
|
Gari jāstāsta. Suns puslabradors-pusielassuns, teju 3 g.v. Probēma (pagaidām) komiska, taču ar nelāgu potenciālu. Viņš nevis vienkārši paņem čību, ienes savā migā un rūc uz tuvošanās mēģinājumiem, bet to dara demonstratīvi. Kā redz mani nākam, tā demonstratīvi skrien pagrābt kādu čību, diebj uz savu migu un gaida, ko nu es darīšu. Ja ignorēju, tad izskatās vīlies, ja reaģēju, tad rūc. No sākuma man likās, ka nevajag reaģēt, ķipa don't feed the troll, bet visi interneti uzstāj, ka šito nedrīkst ignorēt, jo noteikti eskalēsies. Tad nu visādas gudrības salasījusies un dogvispererus saskatījusies, sāku suni pamazām restartēt. Cēzars Millans neesmu, man tikko ienākot telpā, brīnumi uzreiz nenotiek, toties atklāju, ka vislabākie rezultāti ir, ja izmantoju pašas bagātīgākos resursus: spītību un pacietību. Ne strauji, bet arī ne bailīgi pieeju pie rūcošā briesmoņa (mans suns tak, neiešu tak baidīties pati no sava suņa!), ar vienu roku paņemu ādu pie skausta tā, lai viņam nesāp, bet lai zina, ka es to varu; ar otru roku aiz gala paņemu suņa mutē iekrampēto objektu, ignorējot aizvien intensīvākos rūcienus. Raut objektu nerauju, vienkārši turu stingri un mazliet velku tā, lai suns jūt pretestību un viņam grūtāk objektu noturēt zobos. Domās stingri un laipni saku viņam "Tā, draugs, tagad mēs šitā varam sēdēt kaut līdz rītam, bet tu šito nevinnēsi". Un sēžam. Labi sēžam, ilgi sēžam, kaut vai stundu sēžam, kamēr suns padodas un objektu atlaiž. Tad es viņu paslavēju, ja sāk rūkt, pagaidu, kamēr pārstāj, tad atkal paslavēju. Kaut kā tā. Ai, nu visa tā padarīšana tiešām ir atsevišķa bloga vērta :) |
|