|
Dec. 5th, 2011|05:51 pm |
Ir mūsdienās tāds sociāls kultūras fenomens, kur puikas masveidā pielūdz onlain spēļu zvaignes. Apmēram kā sporta zvaigznes. Puikas visā pasaulē, reģionā vai kādos nu mērogos konkrētā spēle / franšīze / serveris darbojas, glorificē "visstiprākos", visbiežāk, odiozos spēlētājus, un "grib kļūt tādi paši kā [insert character name], kad izaugs lieli".
Mans vīrs pirms daudziem gadiem bija tāda odioza superzvaigzne. Es gan to zinu tikai pārsvarā no nostāstiem un referencēm - no citiem cilvēkiem, - viņš pats par tiem laikiem galvenokārt tikai smīnēja savu dēmonisko smīnu.
Vakar restorānā, uz kuru bijām aizdevušies laulības piecgades darba svētku atzīmēšanas ietvaros, manu vīru uzrunāja divi jauni vīrieši - aptuveni 25 gadus veci. Un apbrīnas pilnā balsī dziļā cieņā jautāja, vai viņš gadījumā neesot [character name], kurš viņš patiešām ir, pareizāk sakot, bija pirms fucking SEPTIŅIEM gadiem. Mans nabaga sirmais bebrs, kurš ar savu veco ārzemju lauleni turklāt devies lietišķi vecišķi romantiskās vakariņās, bija pavisam samulsis, savukārt vecā laulene tā smējusies sen nebija. Paldies jaunajiem godbijīgajiem spēļu zvaigžņu pielūdzējiem, kuri deva man iemeslu un tematu ķircināt un apcelt veco odiozo bebru visu turpmāko nakti. Es bebram sazvērnieciski šņācu ausī, ka šitos puikas viņš jaunībā droši vien bija dauzījis (spēlē, protams), un tie zvērējuši atriebties (pa īstam), kad izaugs lieli, un auksti servētās atriebes mirklis nu - pēc septiņiem gadiem - ir pienācis. Galu galā reālu slepkavību draudi onlain spēlēs tiek izteikti visu laiku, un daži ik pa laikam daļēji vai pilnīgi arī realizēti. Bet nē, laikam tomēr šitie piederēja tīro pielūdzēju grupai (pretstatā ambivalento pielūdzēju grupai, kas attiecīgo zvaigzni nīst, bet vienalga atzīst tās pārākumu, apskauž to un "kad izaugs, grib būt kā [character name]).
Bet jā. Nopietni. Sociālais fenomens mani fascinē. Vienmēr ir fascinējis, bet šoreiz iefascinēja pavisam konkrēti sejā. |
|