|
Nov. 6th, 2011|03:52 pm |
Raportēju: nu jau kādu brīdi man atkal ir Normāls internets - ne vairs read-only internets, tikām noutpadā sarakstītie puksti cibai ir zaudējuši aktualitāti, tāpēc pagaidām tikai kārtējo reizi palielīšos ar savu Saldumiņu.
Saldumiņš tātad. Nekāds ne baigais kulinārs, kur nu vēl konditors pēc aicinājuma nebūdams; paikas vīkšanas skillus sevī atklājis un attīstījis tikai (kāda sagadīšanās!) pēc apprecēšanās ar eksotisku un diezgan neēdelīgu madāmīti (Gedras kundze nekautrēdamās pat nolasīja veselu sašutuma pilnu lekciju madāmītes mātei par noziedzīgu pieeju madāmītes gastronomiskajā audzināšanā), kārtējo reizi nolēma pagatavot kaut ko Īpašu Īpaši mīļotajai sieviņai. Šoreiz Saldumiņam prispičilo(-a?) pagatavot leche flan. Klasisks deserts šajos (pieņemu, ka visos spāniskajos) platuma grādos, kuru laikam tomēr nemācēšu īsti aprakstīt. Tāds kā salds galerts, kura garša atgādina vārīto kondensēto pienu, ko pilda vafeļu trubiņās un "riekstiņos", un tas galerts peld karameļu sīrupā. Ja neskaita pankūkas, tad šie bija mana vīra pirmie soļi konditorijas arkānajās mākslās, turklāt mums nav nedz cepeškrāsns, nedz pat mikroviļņu krāsns (un pat man skaidrs, ka leče flans laikam jāgatavo kādā stipri karsējošā aparātā ibo krāsnī), bet es vīriņam padalījos atmiņās par to, kā bērnībā vārīju kondensēto pienu bundžā, turklāt vīriņš mans ir mākslinieks-izgudrotājs-inženieris - mūžīgi saķīlē kaut ko, visādus fiksos improvizētus tehniskus risinājumus, par ko man atkal un atkal apbrīnā saukt urrā un sist plaukstiņas. Tad nu šoreiz arī no dažādiem sadzīves priekšmetiem (pāris katliem laikam, folijas un kaut kādiem mājās atrodamiem toverīšiem - godīgi sakot, es pavisam tuvu nepiegāju un visu kārtīgi neaplūkoju, jo konstrukcijas izskats patiesi raisīja bijību) uzkonstruēja kaut ko attāli līdzīgu tvaika katlam, vai es pat nezinu, kā to aparātu nosaukt. Pēc dažu stundu šiverēšanās un buršanās (noteikti bija iesaistīta buršanās! par to liecināja arī aizdomīgā sēkšana un pie sevis bubināšana, kā arī maģiski dievišķais rezultāts), Speciālais Domingo leče flans bija gatavs un atdzesēts, un lepnais konditors-inženieris sieviņai sniedza karoti pašgatavotā saldā brīnuma. Brīnumam trūka autentiskā leče flana galertīguma - tas bija drusku krēmīgāks, karameļsīrupam piemita maķenīt rūgta nots (laikam drusku piedega cukurs), kas produktam piestāvēja vairāk nekā klasiskais pārsaldais leče flana sīrups. Formiņas apakšā karamelizētais cukurs bija sacietējis, tādējādi atgādinot bērnu dienās uz gāzes plīts ēdamkarotē karsēto cukuru. Vārdsakot, Saldumiņa brūvējums varbūt nebija gluži leče flans, taču kaut kas daudz lieliskāks un garšīgāks par klasisko leče flanu.
Berzējot no acīm laukā aizkustinājuma slapjumu, madāmītei atlika vien novaidēties: "This is the sweetest thing you've ever done for me. Literally."
Un pēc tam turpmākās dažas naktis pa kluso zagties pie leckapja un kleksēt šito brīnumu iekšā, jo cilvēks taču nevar mierīgi aizmigt, zinot, kādi dārgumi slēpjas nepieskatīti un neattendēti leckapja augšējā plauktā. |
|