| |
[Mar. 6th, 2018|12:36 pm] |
|
Kaut es sapņos būtu tāds pats rātns un jauks (!) cilvēks, kāds esmu dzīvē. Bet nē. Kādu laiku regulāri sapņos tvarstīju kādu cilvēku, līdz mani tas tā piebesīja, ka biju spiesta pie sevis vērsties vienskaitļa otrajā personā ar lūgumu sapņos likt to nabaga svešinieku mierā. Kādu laiku tiešām arī bija miers. Līdz vakarnakt es viņu sapnī notvēru un iegrūdu viņam mugurā nazi. Ar to vajadzētu pietikt, lai šausmās un šokā par šādu savu rīcību spēji pamostos, bet nē - turpināju noskatīties, kā tas nabaga cilvēks mirst. Vismaz varbūt es vairs viņu nekad netvarstīšu, jo cilvēks tak beikts. |
|
|