| |
[Feb. 25th, 2018|10:07 pm] |
Tagad darbiņš no manis pieprasa pārzināt Tinderi. Es saprotu, ka tas mūsdienās ir kā Juglas iedzīvotājam pārzināt 6. tramvaja maršrutu. Un es dzīvoju Juglā, un nepārzinu nevienu no tiem vella transportiem, kas tur tagad iet. Visur eju kājām vai neeju nemaz.
Mesendžeri pārzinu. Drīz jau būs divi gadi, kopš esmu iestrēgusi mesendžerī. Ne uz priekšu, ne atpakaļ. Galvenais, ka neko arī negribas. Ne uz priekšu, ne atpakaļ. Īsa ikdienas komunikācijiņa mesendžerī mani pilnībā apmierina.
Dažreiz druscītiņ padusmojos uz kriovīru vai stasisvīru (ne ta ex, ne ta neex), ka esmu tāds zombijs, kam neko negribas un nekad vairs negribēsies. Biju tāds milzu ugunspūķis, un tagad maza pelnu čupiņa. Visas olas vienā grozā, visas pa zemi utt. Un tomēr es visu izdarīju pareizi. Maksimāli. Neko nenožēloju. |
|
|