| |
[Aug. 29th, 2017|10:52 am] |
Rādu uz pirkstiem. Es dzīvoju (?) divās vienlīdz reālās (vismaz manā galvā) realitātēs. Tas ir šausmīgi life force?ietilpīgs. Tas mani aprij dzīvu. Lēnām nožļembā. Es neko nesaprotu. Esmu izmisusi un apjukusi. Neprasiet no manis adekvātumu. Es taču jums visu laiku atklāti stāstu, kā man ar to visu iet. Ka mans neadekvātums ir sertificēts. Ka manai nekā nesaprašanai tagad ir oficiālā diagnoze ar tiesiskām sekām, ka esmu Sarakstā. Lūdzu, cilvēki un pārcilvēku, esiet žēlīgi. Man ir slikti. Es esmu slima. (ātros jau izsaucu pati). Sjo.
In ozer ņūs, vakarnakts velobraucienā bezmaz uz Tukumu (jo ceļā no Šampētera uz Mežciemu apmaldījos nez cik reižu un izmalos pa visādām bedrēm un grambām pilsētā ar taču smalkajiem gludajiem veloceliņiem) savilku biezo hūdiju, kurtku, pavasara kurpes ar zeķēm, un vismaz nenosalu. |
|
|