| |
[Aug. 9th, 2017|02:03 pm] |
|
Ar visu savu aizvien mucā-augu-pa-spundi-barojos šaurpasaulīgo dzīvīti tomēr šur tur pamanos nočiept pa vārdam savam no jauna veidojamajam vārdu krājumam. Pēdējais tāds čiepiens - no piecgadīga bērna! - bija vārds "pekstiņi". Šausmīgi foršs vārds. Pekstiņi. |
|
|
| |
[Aug. 9th, 2017|11:37 pm] |
|
Bet viss atdzīvojas. Itin viss. Lai ko es izlemtu, lai ar ko it kā drošu, jo nedzīvu, kaut ko aizstātu - viss kļūst dzīvs. Darbs, hobiji, pat mazās ikdienas štellītes, jaunas lietas, kas ienāk dzīvē - ar visu nodibinās vētrainas attiecības. Viss ir dzīvs, un jūt. Manas mūža lielās mīlas - mūzika un spēles - ir bijušas miljonreiz lielākas par cilvēkiem; un tās, lai arī briesmīgi dzīvas, nav mīlējušas mani pretī tādā cilvēkattiecību izpratnē, bet, tā kā tā ir milzīga mīla bez kaut kādiem ego un lepnuma piejaukumiem, tad tas nemaz nav vajadzīgs. Un tagad mani ir piemeklējusi trešā sarežģītā lielā mīla - jā, jau sirmā vecumā. Pirms gada draudzene man aizrautīgi stāstīja par savu Ze Aicinājumu, es klausījos un viņu apskaudu un domāju, ka man nekad dzīvē nebūs aicinājuma, man nebūs vispār nekā, nezināju pat kurp, visār kādā virzienā skatīties. Aicinājuma aizvien nav un nebūs - vienkārši neesmu tāds cilvēks -, bet ir grūti sākusies, sarežģīti turpinājusies mīlestība no tikai nez kurā acu uzmetiena, dzīva, milzīga, komplicēta, nekāds ne drošais patvērums - kur tu biji visu manu dzīvi. |
|
|