| Relapse |
[Jul. 9th, 2017|02:50 am] |
|
Tā vietā, lai gulētu vai vismaz strādātu (kļovāko darbu pasaulē taču), es atkal dzenāju atkal materializējušos spoku. Atcerējos par vienu spokainu bildi, kuru kaut kad ziemā ieraudzīju vienā forumā. No tām, kas lika sarauties izbailēs (ap to laiku es gan pastāvīgi raustījos izbailēs kā puņķis uz drāts). Gribēju parādīt prototipam, pardon, nejaušas sagadīšanās pēc līdziniekam. Bridu uz labu laiku neapmeklēto forumu, ķeksējos pa threadiem kā ar tālu izstieptu mietu pa mēslu čupu. Un, protams, tieši tās bildes tur vairs nav. Posts ir, nederīgs links uz bildi ir, bildes nav. Visi gali ūdenī. Tev rādījās. Fak jū, spoks. Ej dirst. |
|
|
| |
[Jul. 9th, 2017|12:09 pm] |
|
Ko, ko es tajās Filipīnās darīju. Biju ceļojumā uz Zemes centru. |
|
|
| |
[Jul. 9th, 2017|09:33 pm] |
30km ar ričuku pa ielām, šosejām, smilšainiem, dangainiem celiņiem un krūmainām taciņām - ček. Tādam ričku un satiksmes un vispār visa kā zaļknābim un bailīgam tlusim tā ir baigā štelle. Drusku festivālmūzikas - ček, drusku draugi un paziņas - ček, drusku (ok drusku vairāk nekā drusku) darbs - ček. Es teiktu, ka viss ir līdzsvarā un balansā - solīdā balansā nevis uz aizas malas balansā, fiziskais fitness ček, sociālais fitness ček, kulturālais fitness ček. Pagaidām izskatās, ka pacients dzīvos. Virziena, mērķa, jēgas īsti nav, bet pagaidām bez tā var iztikt.
Brauc mājās, brauc tūlīt pat mājās, man saka. Es esmu mājās, atbildu. Man ļoti žēl. |
|
|
| |
[Jul. 9th, 2017|11:04 pm] |
|
Nesaprotu, kā mēs ar labāko draugu pamanāmies būt labākie draugi. Mēs varam caurām naktīm novāvuļot un irgoties, bet viņš taču neko par mani nezina un mani nepazīst. Mēs laikam par mani diez ko nerunājam. Savādi. Jo mana ciba, piemēram, un arī dzīve, vismaz pēdējā laikā ir tikai es un man un es un man. |
|
|