Saspēra velns to zaļo krūzi - January 12th, 2017 [entries|archive|friends|userinfo]
Hlorēts ūdens

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

January 12th, 2017

Īsi par spiritu ekstenšeniem, sviests alert [Jan. 12th, 2017|06:45 am]
Šo iespiedīšu Pilnajā kladē, jo Manila alert, un jo Svarīgi alert.

Sensenos laikos (jo es tur sabiju ļoti ilgi) Manilā man bija papagailītis Yannie, kuru es šausmīgi mīlēju, un kurš šausmīgi mīlēja mani, un kuram kungs bija samācījis svilpot 1.Filipīnu himnu putniņš to regulāri svilpoja ar visām lažām) - tā mums ar kungu bija viena no menģēšanās theme song (jo mēs tikai truli nodarbojāmies ar sievietes cieņu pazemojošu seksu, un vairāk neko citu kopā nedarījām), 2.Hrestomātisko divdaļīgo svilpienu, ar kādu čaļi atzinīgi nosvilpjas, uzslavējot beibes pakaļu, ķip wow looking good, un ar to svilpienu Yannie mani ik rītu sagaidīja, kad samiegojusies tuntulēju lejā wow looking good (zinu, cik šausmīgi nefeministiski un derogatorīgi no kunga puses bija kaut ko tik sievietes godu un cieņu aizskarošu samācīt putnam; labi, ka Latvijā ir vīrieši, kas spēj tādai pazemotai sievietei atdot pašcieņu).

Yannie saslima, es izmisīgi meklēju, kā viņu izārstēt - apzvanīju veterinārklīnikas un ko tik vēl ne, bet neviens tādu prastu zvirbuli kā kokatīli Filipīnās neņēmās ārstēt. Protams, arī izmisīgi gūglēju un apgriezu visus inernetus kājām gaisā.

Un tagad sākas ze puksts (zem kata nelikšu, pati katos neeju, un tāpēc nelikšu). Uzdūros kādam putniņturētāju forumam, kur viena lēdija gari, izjusti un poētiski žēlojās par savu kanārijputniņu. Viņš briesmīgi slimojot. Viņa lapu lapām uzskaitīja, ko tik visu viņa putniņa labā nedarot, kā tik par viņu nerūpējoties (darbību, režīma un medikamentu uzskaitījums un apraksts bija vienkārši pizģec), šis it kā bišku atlabstot, bet tad atkal saslimst, mirst nost un nenomirst. Lasot to sievišķi, es sapratu, ka putniņš ir sava hoomina spiritual extention, es nezinu, kā to glīti pateikt latviski - lai burvju pulciņa dalībnieki varbūt iztulko. Kā suņi, kas vienmēr grib izpatikt savam hoominam, lai cik twisted hoomina vēlmes arī nebūtu. Putniņi acīmredzot ir vēl vairāk sava hoomina disorderu manifestācija. Tā sieviete šausmīgi gribēja rūpēties un ārstēt, un putniņš šo viņas kaislību pastāvīgi piepildīja. Vēlāk arī ieturētais saulstariņpapagailis Sers Henrijs rādīja mani spogulī, bet Rausis, mans suns Rausis vispār lasīja mani un respondēja tā, ka es reizēm viņu izmisīgi ienīdu par spoguļattēlu, ko viņš rāda, bet visbiežāk tomēr tas bija man glaimojošs, jo suņi mīl, suņi tiešām mīl. Rausis nomira negaidīti, manas vainas dēļ, vairāk nekā viena iemesla manas vainas dēļ. Mammai bija vēža recidīvs, es grasījos braukt pie viņas, vispār domāju par repatriāciju (vispirms uzrakstīju reemigrāciju, nodzēsu, bet tad sapratu, ka reemigrācija tomēr ir īstais vārds), bet domāju - kā es tā atstāšu Rausi, bet šis ņēma un atmeta pedāļus: lūdzu, tagad vari braukt. Bet viņš bija tik ļoti cilvēks, kas iesprostots suņa rumpī, un pats to apzinājās un reāli par to besījās ārā, viņš ar mani sarunājās pilniem teikumiem - ghh urmm hghumm grhhumgh - lūdzu, ceru, ka saproti VĀRDS VĀRDĀ, ko es tev tādu briesmīgi advancētu saku (nevis tikai kaut kādu ideju, ķipa, suns gribēt čurāt), komandiere, ja, redzi tak, man nav atbilstoša runas aparāta, un es arī sapratu diezgan vārds vārdā. Arī tās reizes, kad mēs sazinājāmies, es atvainojos, telepātiski. Tas ir kā kad tev pēkšņi galvā ir noformulēta doma, teksts, kas it kā ir organiski tavs, tu to jūti kā savu domu, bet apzinies, ka to neizdomāji tu. Un viņš savā suņa rumpī jutās slikti. Viņš apzinājās, ka ir cilvēks. Starp citu, nekāds ar ne eņģelis vai skolas somas uzticīgi nesējs. Dažkārt prātoju, vai es gribētu sev tādu draugu kā Rausis cilvēka rumpī. Nē, nu, droši vien jau mēs atrastu kopīgu..valodu.

Bet kāpēc tikai dzīvnieciņi var būt hoominu spiritual extentions un vēlmju vai būtības piepildītāji. Šitādai extenšenu būšanai noteikti jāsniedzas tālāk vai ārpus dzīvnieciņiem. Kā Visu durvju pilsētā Sigilā jebkurš īstā brīdī rokā turēts hlams vai nodungota melodija, vai nodomāta doma var atvērt portālus uz citām Forgotten Realms pasaulēm, tā arī mēs varam ar nejaušu domu nejauši atvērt kādu portālu un summonēt kādu būtni, kas tajā brīdī kalpo par tādu pašu extenšenu un būtības piepildītāju. Piemēram, ja cilvēks rod piepildījumu kādu glābjot, tad cilvēkam par ģīpšanu no portāla izkāps kāds kritušais eņģelis un pavedinošā balsī teiks Heloooo vai izsaucāt draiskuli, un tad cilvēks neatņemdamies pūzdams, elsdams un stenēdams to kritušo eņģeli varētu stīvēt aukšā, vai ja cilvēks rod piepildījumu briesmīgās ciešanās, tad no portāla vingri un trenēti izlēks glābējdēmons, sagrābs cilvēku liesmojošās ķetnās, teiks Helooo davai fiksi zīmē acis, tūlīt atiet autobuss, un kā tāds Orfejs Eiridīki aiz matiem vilks ārā no pekles. Un neko citu nedarīs, ever, ne ar to cilvēku vismaz, jo kā tas rūpētieskārās lēdijas putniņš visu laiku tikai slimo, viņš tieši tam cilvēkam ir tikai kaut kāda piepildījuma materializēta manifestācija (no aiz matiem vilkšanas brīvajā laikā viņš var darīt vēl viskauko citu, manifestēties kādam citam kā kaut kāda cita twisted vēlme un to piepildīt, iet uz skolu, ucināt bērnus utt). Tie, kas ierodas caur portāliem, nenāk risināt mūsu problēmas, nenāk darīt mūs laimīgus; viņi nāk mūs piepildīt, un cilvēkus nereti piepilda tas, kas viņus nedara laimīgus. Ziniet to sajūtu, kad pabeidz kādu darbu vai projektu, ir piepildījums, bet laimes nav, jo domā bļē kādu sūdu es uztaisīju, varēja taču tā, un tā, un to citādāk, un šito, viss, es gribu mirt. Mirt, ievērojiet, nevis nomirt, un atveras portāls, un izkāpj smaidīgs sārtvaidzīgs rūķītis, kas nekavējoties gatavs piepildīt tavu vēlmi mirt bet nenomirt tagad uz vietas un mūžīgi mūžos āmen.
link5 registered|register

navigation
[ viewing | January 12th, 2017 ]
[ go | Previous Day|Next Day ]