| |
[Nov. 9th, 2016|12:34 am] |
|
Pēdējā dienā Manilā sanāca mazliet vienai pašai paieties pa pilsētu. Viena pati kājām nācu mājās no centra, no SM City Hall tirdzniecības centra. Tropu lietus uz brīdi bija mitējies, taču tā saucamais gaiss gan bija garaiņu pilns. Bija karstā slapjā sezona: bieži lija, un karstumā iztvaikojušais lietus ūdens nekur diži nelikās - turpat vien tā saucamajā gaisā plivinājās. Šķērsoju dažus psihos pievadus un veicu virkni citu sarežģītu manevru, lai nokļūtu uz man vajadzīgā tilta - nevis tā, kas ved uz lielo aizmirsukāsauc katoļu katedrāli muslimtaunā, bet to, kas ved uz lielo baznīcu čainataunā. Tiltam ir šausmīgi zemas margas. Mūžīgi, tam pāri iedama, šausminājos, kā tik zemas margas vispār var būt. Tur elementāri kādam pietiek maigi pabukņīt, lai pārlidinātu cilvēku pāri tām margām. Margu zemuma mistērija man tā arī palika neatrisināta. Lai nu kā, šķērsoju upi, pie baznīcas lielās strūklakas pārgāju pāri lielajai ielai, maķenīt nogriezu stūri caur čainataunu, taču jau pa nākamo šķērsielu devos uz Rekto mudžekli. Pa to, ko mēs attāli varētu dēvēt par ietvi pusmaģistrālajai ielai, pār kuru izbūvētas vilciena sliedes un ik pa brīdim virs galvas dudina vilciens, bet patiesībā ir nepārtaukts, ļaužu pārbāzts visdažnedažāko izstrādājumu tirdziņš, skaistumkopšanas salons (friziera pakalpojumi, masāžas, pedikīrs - viss turpat uz ielas, tajā pūlī un ņudzeklī; klientes, atzvēlušās uz maziem ķeblīšiem, čuč, kamēr kāds viņām lako kāju nagus), kūpošas ēdmaņas stendi, noplukuši ielas suņi un kaķi bezrūpīgā čiliņā - mani totēmi. Un es, visa tāda galvastiesu garāka par pārējiem un tā, slalomēju caur to ņudzekli, ejot trīsreiz ātrākā gaitā nekā vietējie, un tomēr ne reizi neapstājoties un nekam neuzgrūžoties; eju tik ātri, ka, kamēr vietējie čibriki apķeras, ka kaut kas tai ārzemniecei jāuzsvilpj vai vai nobļaujas pakaļ, es jau sen esmu gabalā. Un bēdājos, ka nu mani ideāli noslīpētie tropu megapoldžungļu pathfindinga skilli ies zudumā, un pie sevis skaitu: "Neaizmirstineaizmirstineaizmirsti," bet tāpat zinu, ka aizmirsīšu. Jo vienmēr. Vienmēr pāreja no vienas pasaules uz otru ir kā saullēkts/saulriets pie ekvatora: čiks! - ieslēdz gaismu, čiks! - izslēdz gaismu. Iekāp portālā vienā pasaulē, un, izkāpjot otrā pasaulē, tā pirmā momentā pārstāj eksistēt, tā pārvēršas par kaut ko tā kā redzētu pa televizoru, tā kā kā. Un, kad līdz mājām ir atlikuši pāris kvartāli, lai brīža dramatisms būtu pilnīgs, piedevām sāk gāzt tropu lietus. Dzīvoklī pārrados viscaur izmirkusi un jau tumsā, jo kaut kad pa to laiku kāds bija - čiks! - izslēdzis dienasgaismu. |
|
|