| |
[Nov. 5th, 2016|02:07 pm] |
|
Sāp auss, ir viscauraptverošs īgnums, vajadzētu saņemties izvilkties ārā un pasocializēties ar īstiem cilvēkiem nevis burtu kombinācijiņām. Bet grūti savākties. Tas laikam sapņa iespaidā. Sapnī biju kaut kādā Antiutopijā, kur pilsoņiem par izciliem sasniegumiem valsts labā, tādiem kā Valsts Lepnumiem, balvā piešķir dalību šovā. Šovs jeb rotaļa risinās šādi: ir divas bedres, katrā bedrē pa izvārgušam kritušam grēciniekam. Izvārgušie subjekti bedrēs ķepurojas un cenšas no tām izrausties ārā. Līdz ko pie kādas bedres malas parādās roka, tā Valsts Lepnums uz tās uzlec, un kritušais subjekts, sāpēs bļaudams, atkrīt atpakaļ bedres apakšā, lai ķepurotos augšup no jauna. Bedres ir divas (bet var būt arī vairāk), un Valsts Lepnums, pa rokām uz abu bedru malām lēkādams, izdejo visādas inčīgas figūras. Publikai patīk. Rotaļa beidzas tad, kad Valsts Lepnumam apnīk. Tad kritušajiem subjektiem beidzot ir reāla iespēja izķepuroties un, iespējams, sākt jaunu skaistu dzīvi, jau nu nē, bet nu vismaz cerēt uz kaut ko labāku par samīdītām rokām. Tāds vot pretīgs sapnis. Nevaru atiet, šķērma dūša. |
|
|