| Uzzinu_peedeejaa |
[Nov. 1st, 2016|04:37 pm] |
|
Esot snidzis? Ko tik visu nenoguļ, kad guļ pa dienu. Arī vienīgās dienasgaismas kripatas. Šitā nevar. Pat kaķis lūr ar gruzījošu skatienu: "eu, vai tad tu ķipa jau beidzot neuzsvempies augšā?" Izaugšu liela, un tad gan iešu gulēt un celšos normālā laikā. lol. |
|
|
| |
[Nov. 1st, 2016|11:41 pm] |
|
Kamēr jūs te par sniegu priecājaties (Kāds sniegs? Blēņas un pasakas tas jūsu sniegs. Putas un maldi), es varu ieteikt vēl fiksi pabaudīt rudens priekus. Pirmkārt, fiksi aizbrauciet uz tuvējo mežu un saēdieties brūklenes. Tagad tās ir tik saldas; galīgi negaršo tā, kā parastajā ievākšanas laikā. Lasīt nav vērts, jo pie pirmā maigākā pieskāriena tās nobirst, taču, ja uzmanīgi paliek apakšā otru delnu (to sauc par delnu, ja?), vēdera tiesai var saķert. Otrkārt, apskatiet vienu no pasaules daiļākajiem un dievišķākajiem brīnumiem: dzērvenes brīvā dabā (tur gan ir jādodas uz purvu - ar mežu vien nepietiks). Tās uz mīkstām sūnām klātiem ciņiem izskatās kā izrisušas dieviešu krelles, itin kā kāda panteona beibe būtu joņojusi no kādas dievu fukšu balles, vai, un pa ceļam sarāvusi un pazaudējusi krelles. Kur viņa tā skrējusi, no kā mukusi? To mēs nekad neuzzināsim, jo Sakse diemžēl nav uzrakstījusi pasakas par ogām. Treškārt, tagad, kad ir nobirušas kļavas, skatam atklājusies patiesā kokdaile: dižskabārži. Izbraukājām Kurzemes muižas (tipveida ēkas, 602. sērija), un tur visapkārt pilns ar dižskabāržiem. Gan kultivētiem milžiem, gan savvaļas audzēm mežos. Īpaši jāizceļ Kazdanga un tās dīķi ar dižskabāržu audzēm krastos. Afigennā daile. |
|
|