| |
[Oct. 15th, 2016|03:00 am] |
|
Vienubrīd mēs klasē bijām pat četras meitenes ar to pašu varen reto un eksluzīvo vārdu. Tad arī sāku nereaģēt, izdzirdot savu vārdu. |
|
|
| |
[Oct. 15th, 2016|04:49 am] |
Besis. Pavisam parasts, garlaicīgs, sadzīvisks besis. Nekā traģiska, nekā dramatiska.
Un fonā miers un laime. Ka var tā mazdrusciņ vieglītēm pabesīties par neko īpašu. Ka neviens un nekas nemirst, nekādas pasaules neiet bojā, nekādi meži nedeg, nekādi citplanētieši neiebrūk. |
|
|
| Mazliet pašironiskas rezignācijas |
[Oct. 15th, 2016|03:46 pm] |
|
Tātad esmu bezsaimnieka sunītis tagad. Bet ik dienas dažas minūtes es aizvien esmu sieva (ilgāk nespēju - tad es sāku izteikties rupjiem vārdiem kapslokā). Sieva, kam visām problēmsituācijām ir risinājums 140 zīmēs. Vai tās būtu nebūšanas ar klientiem, veselības problēmas, veļas mašīna ieklemmējusies, slikti sapņi, kašķis ģimenē - sieva vienmēr zina, kas vīram darāms, un spēj to pateikt pāris teikumos. Pret tādu parisminūšudienā laulību man nav iebildumu - kamēr nav jācīkstās ar mūžīgās mīlaslīdzkapamalai apliecinājumiem un plīzkambekiem, un visu to sūdu, kas liek knapi novaldīties, lai nemestu planšeti pret sienu. Jo sievišķiem, kā katram zeņķim zināms, ēst nedod, bet tik piegādā mīlas liriku - kā tad. |
|
|