| |
[Sep. 29th, 2016|03:01 pm] |
|
Bija mums reiz kollijsune Randa. Baigā madāma. Nez kāpēc atcerējos kādu pa pusei komisku, pa pusei mulsinošu epizodi ar viņu. Nez kāda suņa dēļ viņa bija, lietojot pamatskolas leksiku, uzēdusies uz vienu viesi. Nopelniem bagāto skatuves mākslinieku Andžonso, ja gribam būt precīzi. Ik reiz, kad viņš tik vien kā atvēra muti, lai kaut ko teiktu, šī sāka nežēlīgi žvankšķēt. Ieslēdz visneizturamāko spalgo frenkvenci un žvankšķ neatņēmusies. Jesus. Sunītis gudrs un fiškots, tomēr cilvēku valodā runāt un paskaidrot savas dīvainās rīcības motīvus neprot. Andžons nebija veicis nekādas darbības, kas liecinātu par nolūkiem kaitēt kādam vai kaut kam no mājsaimniecības. Tā arī nekad neuzzinājām, par ko viņai tāda zloba uz Andžonso, un kāpēc vājprātā jāžvankšķ ikreiz, kad Andžonso tik vien kā atver muti, lai sarunātos ar klātesošajiem. |
|
|