| |
[Oct. 4th, 2014|01:49 am] |
Jūs iedomāties nevarat, kādā psihodēlijā es dzīvoju.
Jau iepriekš esmu vairākkārt purpinājusi, ka mani kaimiņi nevis vairojas kā visi normāli cilvēki, bet dalās kā šūnas. Plukš, un viena cilvja vietā uzreiz ir divi. Plukš, un desmit cilvju vietā uzreiz ir divdesmit. Cita izskaidrojuma es šitiem nez no kurienes progresijā pieaugošajiem pūļiem es neredzu.
Tagad ir sanācis tā, ka jaunākais pūļa pievedums ir pagadījies vēl izteiktāk reliģiozāks nekā jau tā pierasts pasaules hardkorīgā katolicisma citadelē, un tagad viņi aktīvi gaida ziemassvētkus (laikam). Uzslējuši nojumi, zem kuras novietoti slavenie katoļu leļļu rati, uz kuriem uztupināts, šķiet, Jēzus ar visu krustu kamiešos, viss tāds vizuļos un mežģīnēs, un Salaveča mētelī (jeibogu!). Leļļu ratu (saliekamā mobilā altāra, laikam pareizāk būtu teikt) priekšā salikti beņķi, Santaklausam ar krustu kamiešos aiz muguras novietots atskaņotājs, kas caurām dienām (jau vismaz nedēļu) un naktīm uz riņķi drillē trīs(!!!) dziesmas Lili Marlene stilistikā ar reliģiskām lirikām (tā jau nekas, bet nedēļu no vietas āāā).
Tagad viņi (vairāk gan viņas - spriežot pēc ķērcieniem) tur dzer un bļaustās. Pie tā altāra, Džīzas Klausa, kristīgā lilī marlēn pavadījumā. Es klausos, grozu galvu, un pie sevis dungoju Madonnas Like a Prayer un Papa Don't Preach. Dzīve ir skaista. Visā savā biodiversivitātē. BiodiverSīvajā (bioDiversija, ha) klīniskajā skaistumā. |
|
|