| |
[Aug. 25th, 2013|04:36 pm] |
Mēnesis nepīpēšanas. Nu ir tā, it kā es nekad nebūtu pīpējusi. Tb pat neapzināti vairs attiecīgās situācijās nerodas reflekss uzpīpēt (kuru bija ļoti viegli noglušīt, kad tas šad tad savu ragaino galvu pabāza pār žoga malu). Smēķēšanas aksesuāri blakus neizraisa pilnīgi neko (vīrs pīpē, bet redzot, cik viegli man bija atmest un turpināt nesmēķēt, jau raustās kā puņķis uz drāts - es arī pirms atmešanas raustījos kā puņķis uz drāts). Manā klātbūtnē nepīpē, bet nevis tāpēc, lai netraumētu manu trauslo psihi - psihei po, bet gan tādēļ, ka citādi man nebūtu bijusi jēga atmest.
Kas ir atšķirīgs no iepriekšējās (pirmās) atmešanas pirms trim vai četriem gadiem: Ir normāli. Nav tā high, kas bija iepriekšējo reizi, kad viss pēkšņi garšoja tik labi, smaržoja tik labi, arī smirdēja tik labi, un vispār pasaule pēkšņi bija tapusi par bezgalbrīnumaini lielisku vietu, līdz astma iespēra pa pavēderi. Šoreiz oža pastiprinājās jau pirmajās dienās pēc atmešanas, bet tas arī viss. Ēdiens nesajūsmina kā iepriekšējā reizē. Nezinu, varbūt atbrīvošanās eiforiju var piedzīvot tikai vienreiz dzīvē, varbūt man vienkārši galva pārāk aizņemta ar citām lietām, un atmešana visai maz tiek pamanīta. Slavas dziesmas sev nedziedu, uzvaras nesvinu un sevi neprēmēju, jo nav īsti par ko - atmetās tik viegli, gandrīz bez jebkādas piepūles - attiecīgi nav cīņas, nav uzvaras, nav medāļu. Bet labi justies gan sev neliedzu. Priecājos par baltākiem zobiem (lai gan nezinu, vai tas no nesmēķēšanas, vai no kafijas nedzeršanas), par dažiem jauniem kilo, turklāt man esot parādījušies vaidziņi! |
|
|