| |
[Jun. 26th, 2013|11:10 am] |
|
Man reizēm tīk palasīties smuki uzrakstītu nelaimīgo mīlētāju žēlošanos. Tad es varu klusībā pie sevis vīpsnāt, pukoties par jauniešu muļķību un justies pārāka - kā laimīgā mīlētāja, un vienlaikus izjust kādu mazu smeldzīti - skat, kā tur cilvēki skaisti cieš, kamēr es tāds resns, mīlas pieēdies izlepis runcis. Bet tā vīpsnāšana - tā jau pašai par kādreizējo duru sevi, ne tik daudz par tagadējiem sērajiem nelaimīgās mīlas liriķiem. |
|
|