| |
[Feb. 10th, 2013|07:28 pm] |
Laiku pa laikam šur tur Cibā vairāk vai mazāk garāmejot tiek pieminēti peldbaseini, un šie garāmejot izmestie teikumi man allaž liek noskurināties un iekšēji sarauties čokuriņā - bērnības trauma in your face jeb, šķiet, vietā būtu Madam Boženas brīnišķīgais teiciens "atvērts geštalts", lai gan man ir visa miglaina apjausma, ko termins "geštalts" īsti nozīmē (laikam vidusskolā gadījās nobastot tieši tās seksīgā fizkultūras skolotāja pasniegtās Psiholoģijas pamatu stundas, kur viņš, iespējams, stāstīja par geštaltu atvēršanu un aizvēršanu.
Bet peldabaseini, tātad. 2.klasē mūs visus reizi vai divas nedēļā šķūrēja uz VEF peldbaseinu, kur kaut kāda psihopātiska laikam taču sieviešu dzimuma būtne vājprātīgi ķērcot un aurojot ķeksēja un bakstīja ūdeni (precīzāk, tajā iemestos kucēnus, tfu, cilvēkbērnus) ar milzīgu koka pīķi vismaz divu izkapts kātu garumā. Apgalvot, ka es neizrādīju ne mazākās peldēšanas talanta pazīmes, būtu krietni pārspīlēts; tuvāk patiesībai būtu apgalvojums, ka vismaz peldēšanas jomā es izrādījos pilnīgi bezcerīgs gadījums un tizluma kalngals. Paralizējošas bailes (aizvien nezinu, vai no baseina, vai no tās bābas), pāris vēl traumējošāki negadījumi baseinā, kas bērnības traumu padarīja par mega ultra traumu (piemēram, peldot uz muguras un attiecīgi apkārtni nekontrolējot, man pāri kā ceļarullis pārpeldēja (peldošs ceraļullis, khm, bet nu jūs saprotat, cerams) klasesbiedrene, un kopš tās reizes uz muguras ūdenī atgulties es atļāvos tikai kādus nepilnus desmit gadus vēlāk, kad visādi citādi pa ūdeni jau sen ņēmos kā pusaugu delfīnēns. Par spīti lieliskajām laikam taču Vissavienības aprobētajām pedagoģiskajām metodēm, toreiz gadījums kā bija, tā palika bezcerīgs, un tizlums kā bija, tā palika kalngalos. Peldēt es neiemācījos, liecībā rēgojās milzīgs, šausmīgs, apkaunojošs divnieks, liecību saņemot šķīda puņķi un asaras, liecību rādot vecākiem puņķi un asaras šķīda vēl jo gaužāk, vienīgi mamma mierināja, ka peldēšana jau nav nekāds mācību priekšmets, tas divnieks nav jāņem pie sirds, un peldēt gan jau vēlāk iemācīšos (par ko viņa gan jau nemaz nebija tik pārliecināta, jo arī pirmsskolas vecumā vecāku mēģinājumi ģimenes laivu braucienu laikā mani iedīdīt peldēšanas mākslās cieta fiasko).
Peldēt es tiešām drīz vien iemācījos - pati no sevis, bez spaidiem un mānekļiem. Pat pārāk labi - jaunībā man piemita nevajadzīga pārgalvība un neapdomība, un es mēdzu peldēt pārāk tālu visādās dabiskajās ūdenstilpēs - vai tie būtu ezeri, vai, protams, protams, jūra. Jo Gargabalniece ir mans vidējais vārds (kā middle name oficiāli tulko latviešu valodā?).
Taču peldbaseini pat bildēs, pat tekstā man aizvien liek noskurināties un rauties čokurā. Kur nu vēl rādīties kādam no tiem tuvumā. |
|
|