| Papīrītis |
[Jan. 21st, 2013|05:13 pm] |
Pusteļsuns jau kopš kucēna kājas ielāgojis, ka Galvenajai Kucei tīk papīrīši. Visādi baram nepiederošie divkāji Galvenajai Kucei dod papīrīšus, nereti arī Alfa Galvenajai Kucei izsniedz papīrīšus, kurus tad viņa brīdi pačaukstina un priecīgi apēd to, kas papīrītī bija iekšā. Vienreiz arī Pusteļsuns kucēnībā lepni izsniedza Galvenajai Kucei papīrīti, kuru bija atradis uz grīdas - tieši tādu pašu papīrīti, kādus Galvenai Kucei mēdz izsniegt Baram Nepiederošie. Galvenā Kuce toreiz no priekiem gandrīz apčurājās.
Atgādināsim, tas bija nevis kauls, kāds gardums, musors vai galvenais fetišs - čība -, kura dēļ pērnvasar Pusteļsuns Galvenajai Kucei sagādāja viņas mūžā pirmo suņa koduma pieredzi, bet gan papīrītis - tas pats, kādus Baram Nepiederošie mēdz izsniegt.
Vakarnakt Pusteļsuns bija jau izstaidzināts, visu izdarījies, sirsnīgi izošņājis visus apkārtnes stabus un citus suņu apšpricētus objektus, un vairāk uz āra priekiem varēja necerēt. Sunis izmēģināja visus klasiskos paņēmienus: bezgala skumjās, žēlās, lūdzošās acis un pozu, pat pačinkstēšanu, bet Galvenās Kuces sirds kā bija, tā palika auksta, cieta un nejūtīga kā maltās gaļas pikucis ledusskapja saldētavā. Beigu beigās Pusteļsuns saprata, ka bez samaksas Galvenā Kuce toč savu pakaļu nekustinās, un kautrīgi un gaidpilni ielika Galvenajai Kucei klēpī papīrīti - kādu nu bija spējis atrast (jo nauda diemžēl apkārt pa grīdu nemēdz mētāties) - saņurcītu tualetes papīra drisku. |
|
|