| Tā tā dzīve paiet |
[Aug. 25th, 2012|05:30 pm] |
|
Šodien mājās hajs un jandāliņš: uz vienu dienu ieviesies divus mēnešus vecs kucēns, lai drusku atiet no mammas un māsām pirms došanās pie jaunajiem saimniekiem un Kaķa. Pundurpūdele vareni turēja sīkaļai līdzi (pašai tikai drusku zem gada) - abi apmēram viena auguma un temperamenta, vienīgi kustību koordinācija ievērojami atšķiras. Saprāta ziņā, lai gan pūdeliene ir stipri apķērīga un gudra, sīkaļa arī izrādījās varen viltīga - palien zem redeļu plaukta tā, ka neviens suns viņu nevar izķeksēt ārā, un rāda satrauktajai pūdelienei garu degunu. Bet Rausis, mans Rausis! Sākumā tīri ieinteresēts paspēlējās ar sīkaļu, bet ātri vien viņam šitie abi joņojošie, trakojošie, kvankšķošie pār viņu lecošie un šļūcošie ņurskuļi pieriebās, un tad jau lielais suns lavījās no šīm prom, un tad jau pavisam žēli un pārmetoši skatījās uz saimniekiem, ķipa, "srsly!?" Skat, pavisam nesen pats bija tāds pats hiperaktīvs dauzonīgs ņurskulis (ar to atšķirību, ka pats bija izmēros gana liels kucēns, kas visu laiku bāzās virsū mazam vecam īgnam šitcu), tad dumpiniecisks "tīneidžers", un tagad trīsarpus gadu vecumā jau vecs īgņa, kuru kaitina jaunuļu trokšņošana un ālēšanās. Un kā tagad lai iebilst banālajam teicienam "kāds saimnieks, tāds suns". |
|
|