| Then I heard it turn off |
[Dec. 26th, 2011|05:53 pm] |
Viena no manas dzīves pēc nāves blaknēm ir amuzikalitāte. Mūzika mani vairs neinteresē vispār un lielākoties kaitina - ar retiem un dažiem nostaļģijas lēkmju izraisītiem izņēmumiem. Aizmirsts ir viss, ar visiem ūdeņiem ir izlieti arī visi zīdaiņi. Tādēļ es stipri sarāvos, kad Ziemassvētku vakarā, nervozi dežūrējot pie skaipa, iebrienot un bezmērķīgi klikšķinoties riņķī pa oranžo portālu, apskatīju tajā pati savu profila informāciju - tādu, kāda tā bija teju kopš tā izveidošanas brīža, un sadaļā "Par sevi" ieraudzīju citētas rindiņas no manas mūža Ze Dziesmas, dziesmas - GPS vadātāja un kompasa, dziesmas - dzīv'sglābēja un augšāmcēlēja: If my skin looks tired and old from living / I'll turn right back and live it again
Un tā es savulaik arī izdarīju - turned right back and lived it again. Visu pareizi izdarīju. Un viss bija tieši tā, kā dziesmā teikts un dziedāts, un vēl citus no sava There torņtroņa vēlīgi pamācīju: You better pray when the music stops and you're left alone in your mind / 'Cause I'll be hearing music til the day I die , un ar šo rindiņu dziesma man vienmēr ir beigusies - viss, kas seko pēc tam, ir vienkārši smuka mūzika un nesaklausāmi vārdi, kurus nekad neesmu gribējusi saklausīt.
Pagājušā gada 31.decembrī rakstīju, ka ir "sajūta, ka visas dzīves vētras ir sen aiz muguras, un dzīve mierīgi un
rāmi plūst, ja vispār plūst, varbūt muižas dīķītis ar ūdensrozēm mana
dzīve drīzāk ir". Pa šo gadu dīķīša ūdens šķiet drusku iestāvējies un sasmacis, un ūdensrožu vietā pa virsu peld zaļgani recekļi. Šis bija Then I heard it turn off gads. Griešanās uz vietas un mēģināšanas iekost sev astē gads.
Cik labi tomēr, ka ir tādi nervozi Ziemassvētki ar saviem nervozajiem brīnumiem, kas liek nervozai būtnei apmeklēt oranža portāla senizveidotu profilu, kurā iegravēta senaizmirsta apņemšanās: If my skin looks tired and old from living / I'll turn right back and live it again.
And so I shall.
|
|
|