| |
[Oct. 15th, 2011|03:54 am] |
Jau pāris stundas bažīgi raucu degunu: kaut kas pēc sviluma ož (1. man mūžam mājas nosvilšana ir bijusi fobija Nummur Viens; 2. pirms pāris nedēļām fobija teju realizējās). Izrādās - vīrs pie sava kompja atstājis mazītiņa sojas mērces maisiņa atliekas. Sivēns tāds.
Par sojas mērces maisiņiem. Ciemojoties LV, nācās pastiprinātā izgaismojumā ieraudzīt latviešu skopulīgo dabu. LV pat pie nīkulīgiem pussažuvušiem frī karčāgiem kečupa karote atsevišķi jāpiepērk, nemaz nerunājot par visādiem pankūk-un-pelmeņ-restorāniem, kur par katru mārrutku šķipsniņu atsevišķi jāmaksā. Šeit savukārt pat visniecīgākā lauka virtuve pat pie vislētākā līdzņemamā komplekta (pussauja rīsa un kāds tofu klucīts) līdzi sasaiņos atsevišķos maisiņos (brēciet, vides aktīvisti!) sojas mērci, skābeno buljonu, laimu, čilī piparus plus vēl jeb ko, ko klients vēlas. Nemaz nerunājot par jebkuru viduvēju ieskrietuvi, kur galds tiek burtiski nokrauts ar dažnedažādām mērcīšu sastāvdaļām kā alķīmiķa laboratorija, lai ciuvēks pats jauc, ko un kā vēlas. Un nedaēsto līdzi sasaiņos, ieskaitot mērcīšu jaucamsastāvdaļas - katru savā minimaisiņā (brēciet vēl skaļāk, vides aktīvisti!). Lūk, par šo budzismu es reāli sakaunējos vīra priekšā. Par savu individuālo skopulību nekaunējos, bet par kolektīvo sakaunējos gan. Par to maksas savītušā kečupa karoti.
Bet, ja par sadzīvisko, tad tracina mani tās maisiņu grēdas. Kā jau viss te - vienlaikus tracina un raisa apbrīnu. |
|
|