| |
[Oct. 9th, 2011|06:37 pm] |
|
11 11 11 strauji tuvojas. Tas gan nenozīmē, ka uzreiz līdaciņā ņurkošu iekšā 11 11 11 - es parasti tomēr mēdzu nogaidīt ar episkajām spēlēm, reizēm pat gadus. Dažādu iemeslu dēļ - plāksteru, pielikumu un paplašinājumu un arī mazāk praktisku apsvērumu dēļ - čamma es esmu visā savā būtībā, visu, pilnīgi visu dzīvē daru (par) vēlu; staigāju riņķī, ošņāju un nezinu, no kura gala kārumam ķerties klāt. Lūkojoties uz 11 11 11 viģikiem, sirsniņa darbojas pārsitieniem, pa brīžam aizmirstas elpot, un man ir bail. Atceroties Morrowind sajūtas, man šķiet, ka nekas tāds nevar būt atkārtojams, un varbūt pat nedrīkst būt atkārtojams. Tik grandiozu un dziļu atmosfērīgumu it kā gribas piedzīvot vēlreiz, bet vai tas ir iespējams, un, ja ir, tad vai šādas sajūtas nenobružāsies? Ar Oblivion dilemma atrsinājās jau pirmajā stundā - ātri un nesāpīgi - brīdī, kad man tika uzgrūsts mans spēļu liekākais anti-fetišs: zirgs. Ik pa laikam vīram burkšķu, ka Morrowind komandai vajadzēja nomirt pēc Morrowind publicēšanas, jo viss, kas tiks radīts pēc tam, labākajā gadījumā tiks salīdzināts ar Morowind un nekad un nekas, lai cik uzlabots un optimizēts un kāds tik vēl ne, nespēs pilnībā restaurēt TĀS vienreizējās sajūtas (tādēļ jau tās ir vien-reizējas); sliktākajā gadījumā Morrowindas noslēpums tiks tiražēts un pārštancēts, un ekspluatēts, un apzelēts, un apgremots, un atraugāts citos projektos. Varbūt tas ir labi - trends tomēr, un labi, ka kaut kāds standarts tiek uzturēts, bet nu jā, part to vienreizējumu sirds sāp. |
|
|