| |
[Oct. 8th, 2011|06:46 pm] |
Beidzot TAS ir noticis, mans jumts ir aizbraucis pilnīgi un neatgriezeniski: esmu samīlējusies spēles varonī. And the winner is....... Zevrans no Dragon Age: Origins.
Nē, nu, potenciāls šādai jumta aizbraukšanai bija jūtams jau sen. Pirms daudziem gadiem man bija neliels crush uz mazo zaglēnu Tommi no Neverwinter Nights, kaut kādas interesantas simpātijas man bija arīdzan pret Baldursgeitas Kivanu. Tas, kā ir uzrakstīti saidkiki, man viemēr spēlēs ir bijis ļoti svarīgs, ja ne pats svarīgākais faktors, un es nekaunoties esmu uhhinājusies un ahhinājusies par atsevišķiem saidkikiem, piemēram, galvaskausu Morti no Planescape: Torment, Kelgaru Aironfistu un jautro kompāniju no Neverwinter Nights 2 u.c. Bet tā, ka tu spēlē (izdzīvo) spēli, tiec pie kārtējā saidkika, kurš, kā sākumā šķiet, tikai kārtējo reizi atstrādās amjūzmenta darbiņu (un darīs to nenormāli lieliski, lai arī reizēm mazliet kaitinoši - jo klišejiski), bet tad tu pamazām viņu iepazīsti un atklāj un aizrocies līdz viņa neticamajiem dziļumiem, atklāj visādas mirdzošas šķautnes, un tu, cilvēks, vairs nesaproti, vai tev tūliņ pat uz vietas nav jāsamīlās tajos pikseļos vai vismaz tajā/-os clvēkā/-os, kurš/-i šo tēlu ir radījis/-uši un sarakstījis/-uši, vai tā būtu vesela Zevrana radītāju komanda, kurā man jāsamīlās. Katrā ziņā ja ne es, tad mana rūķu princese Zevranā samīlējās gan - lēnām un pamazām. Vispirms bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem paspēlējās, vēlāk samīlējās.
Tomēr savai aizstāvībai pieminēšu vai drīzāk retoriski pavaicāšu: dzīvot līdzi un fanot par filmu un romānu varoņiem ir normāli (un tur tu esi tikai pasīvs skatītājs/lasītājs), bet spēļu varoņiem, kur tu neesi pavisam pasīvs vērotājs, kur tu, lai arī ierobežoti, tomēr piedalies kaut kādā interakcijā un komunikācijā, ir nenormāli?
Vēlāk es sapratu, kāpēc man Zevrans tik ļoti piedūra un negaidītie rakstura šķautņu atklājumi aizkustināja līdz sirds dziļumiem. Tas man atgādināja, kā es samīlējos pašas vīrā, kurš man sākumā likās tāds pats bravūrīgs, pašpārliecināts puika, kuram noteikti vajag sadot ar žagariem, un es būšu tā, kas uzņemsies cēlo misiju - sadot tam iedomīgajam sivēnam ar žagariem, un tad pamazām izrādījās, ka no bravūrīgā sivēna ik pa laikam izbirst žilbinoši dzīvesgudrības bimbuļi, un ka viņš vispār ir baigi A Man. The Man. Un, jā. |
|
|