| Rituāli |
[Aug. 18th, 2011|07:09 pm] |
Kad man bija kādi pieci gadi, mums ar tēti bija ikdienas nobērndārzmājāsnākšanas rituāls. Ar 7. vai 14. trolejbusu pa Biķernieku ielu aizbraucām līdz Ļeņina ielai, un tur uz Vairoga ielas stūra lielā gastronoma kafetērijā ar pāris stāvgaldiņiem tētis sev vienmēr paņēma kafiju (dubulto - divas kafijas porcijas vienā tasē) un man tomātu sulu ar daudz sāli (rupjo; es pati drīkstēju kraut iekšā sāli savā sulas glāzē un sparīgi maisīt, tad likt karoti atpakaļ centralizētajā ūdens gāzē) un strīpainā smilšu biskvīta kūka. Turklāt katru reizi pirms pasūtījuma veikšanas tētis man galanti pavaicāja, ko es vēlos pasūtīt (vienmēr to pašu, protams; vienreiz pamēģināju kaut kādu citu biskvītu ar baltu glazūru pa virsu, bet tā izrādījās pārlieku salda un negaršīga). Pārnākot mājās, nāca kārta vēl vienam rituālam: es pieprasīju ieslēgt plašu atskaņotāju un uzlikt Smuko Dziesmu, un tad bērns uz dažām (kā tagad izrādās - septiņām!, kam es neticu; droši vien tētis blēdījās un lika man tikai kādas pēdējās trīs) minūtēm pārvērtās par koka dieviņu un sastindzis aizgrābts klausījās Smuko Dziesmu.
Dažkārt vasarās mamma devās uz kaut kādu arheologu nometni vai ko tādu, un mēs ar tēti palikām divatā. Man bija ļoti strikti matu taisīšanas nosacījumi - mamma vienmēr pina divas bizes ar tikai un vienīgi vienkrāsainām atlasa lentītēm, nekādas gumijas, bimbuļi un pasarg dies kaprona bantes un pušķi nemūžam manos matos netika, lai cik es apskaudu citas meitenes; nebija atļauts izmantot arī matu suku - tikai ķemmi, līdz ar to ikrīta matu ķemmēšana un pīšana bija šausmīgas mokas. Bet tētis, atstāts ar mani viens, lai arī man iemācīja vīt puķu vainadziņu, bizes pīt vai nu nemācēja, vai negribēja. Viņš garmatainai knēvelei mācēja uztaisīt tikai vienu frizūru - Asti Uz Vienu Sānu, un šajā sakarā mums bija rituālā ikrīta intervija: Nu, jaunkundz? Kādu frizūru taisīsim? - Asti uz vienu sānu! - Uz labo sānu vai uz kreiso sānu? - Uz labo! Šitā:
Jāpiezīmē, ka attēlā redzamajā situācijā mamma pārmaiņas pēc nav arheologu nometnē. Gadījums svinīgs, tāpēc bērni sapucēti vientuļa vīrieša rokai atbilstoši: acīmredzot no sporta nometnes spēji izrautajam jaunietim mugurā goda treniņjaka; jaunkundzei, protams, aste uz vienu sānu, smalkākā Ķīniešu kleita (kā atceramies, tajos laikos nebija smalkāku meiteņu kleitu par Ķīniešu kleitām), baltas pusgaras zeķes (vai tiešām bez bumbuļiem?!) un kurtka, jo ir jūlija sākums (juniors izjauca ļoti gaidītos Jāņus un piedzima Jāņu naktī, piedevām vēl izrādījās kārtējais brālis), un jūlija sākums, kā zināms, ir laiks, kad cilvēki Rīgā tuntuļojas džemperos un kurtkās.
|
|
|
| |
[Aug. 18th, 2011|08:41 pm] |
Ja neskaita jau pieminēto Smuko Dziesmu, no normālās popsņas manu bērna sirdi visskrāpējošākā dziesma bija šitā.
Un par estrādes zvaigznēm runājot, no Aijas Kukules man bija reāli bail. Viņa izskatījās un izklausījās kā ļaunā ragana, turklāt runāja, ka viņa esot vai nu izlekusi pa logu un tad aizvesta uz trakomāju vai izlekusi pa trakomājas logu. Viktors Lapčenoks un Žoržs Siksna šķita..kā lai to apraksta..nevis vienkārši geji, bet kaut kas atbaidoši perverss ap viņiem viļņoja. Ne jau ka es pirmsskolas vecumā kaut ko zinātu par perversumu, bet kaut kas dikti nelāgs tur bija, jā. Bumbieri es laikam nepaspēju pieredzēt. Toties Margarita Vilcāne un Ojārs Grīnbergs bija pilnīgā pačotā. Kas tur vēl bija, ā, spiedzošā Zīvere un tas mazais ķēms, kuram pēkšņi aizmirsu uzvārdu, taču ģimenes vīrieši viņu nedēvēja kā savādāk kā tikai par Siekalzaķi. Ak, pareizi, bija taču Sieviešu Vokālais Ansamblis un smukā Rita Trence! Bet dziesmu, izņemot ABBAs The Winner Takes It All, gan nevienu neatceros.
|
|
|