| |
[May. 11th, 2011|05:19 pm] |
Saņēmu kastīti no vecākiem. Teknikalī kastīte tika sūtīta par godu vīra kunga dzimšanas dienai, taču tās saturs, ja atskaita apsveikuma kartiņu (latviešu valodā), ir pilnībā domāts manai lietošanai (LV sieviešu žurnālos diemžēl nav pliku čiksu bilžu; uz manu jautājumu "Konču gribi?" arī ir ierasts pieklājīgi atbildēt noliedzoši). Lai šo netaisnību labotu, es cēlsirdīgi (ne bez garas, ilgas un dziļas nopūtas gan) nodevu kastīti vīra kungam kā patiesajam labuma guvējam adresātam ar tiesībām ar kastītes saturu (konfektēm "Rīts" (manām mīļākajām, tām, kuras mani sapņos vajā) un "Vētrasputns") mani uzcienāt (yeah right) pēc paša (khmm) ieskatiem. Vīra kungam tā kā būtu pienācies laipni atteikties, ievietot kastīti manās ķetnās un teikt kaut ko no sērijas 'stūķē aiz vaigiem vesela, my homesick mīļumiņ in exile'. Bet jūs jau zināt, ka es esmu noprecējusi vienu varenu dēmonu, un dēmons šis atiežas velnišķīgā žilbinošā smaidā pa visu savu dēmona ģīmi tā, ka no mellajām acīm dēmoniskais spīdums vien tik redzams, un cukursīrupsaldā balstiņā no visas savas dēmoniskās sirds saka: "Thank you, Mama!" (mana mamma, respektīvi), un kaļ velnišķīgu sarakstu ar darbībām, kas man būs jāveic par ik konfektīti. Tikmēr es pielaikoju visžēlīgākos un vispiemīlīgākos un viskoķetākos un vis.. (nē, nevar tak visus slepenos ingredientus uzskaitīt - starp žurča abonentiem ir arī vīrieši) ģīmīšus, lai tomēr tiktu pie konfektītēm bez piepūles. Tāds, lūk, refrešments veco sarūsējušo lauleņu rimtajā dzīvītē. |
|
|