| Popkorns |
[Feb. 22nd, 2011|02:48 pm] |
Bijām ar vīru reiz Rīgas Zoo. Tur, kā zināms, visās malās dažādās valodās, tostarp krievu, izlikti plakāti, kuros līdz ar sirdi plosošiem traģiskiem stāstiem un bildēm izteigti lūgumi nebarot un nemest visādu drazu eksponātiem. Tomēr pie mērkaķu būra kaut kādi cilvēki izklaidējās, metot visādus sūdus mērkaķīšiem un visādi viņus uztraucot. Es nenoturējos un gāju aizrādīt, lai gan uzreiz neredzēju, kas bija tie dzīvnieku mocītāji. Pēc mana aizrādījuma pūlis pašķīrās un man pretī draudīgā, kuru katru mirkli galēt nost gatavā pozā nostājās visās dimensijās milzīgs tīrasiņu urla un sāka braukt virsū pirmkārt jau par nerunāšanu krieviski.
Tagad man jādomā, kam man ir paveicies, ka nenosita vai nenošāva. Vīrs, kuram vispirms šauj tad uzdod jautājumus kultūra ir krietni vairāk pazīstama, mani jau toreiz strostēja, un veinmēr strostē, kad es, piemēram, teatrāli lielas acis izbolījusi lūru uz večiem, kas dienas vidū pilnīgi atklātā vietā uz ielas mīž, ibo ņems un nošas, ne pēdējo pili vēl nenokratījis.
Var jau muldēt par krīzi, par sabiedrībai bīstamiem atsevišķu elementu garīgās veselības traucējumiem, bet skaļi jau neviens visiem vispārzināmo neteiks: ka tas ir culture clash. Urlas un barigas VS jaukie ļaudis, uz etniskajām piederībām šādos gadījumos jau vispār ir, mazākais, klaji nepiedienīgi norādīt. Un ka diemžēl urlas nesēž savos geto, bet reizēm apmeklē zoo, kur moka dzīvniekus, un kinoteātrus, kur skaļi urkšķ un traucē neurkšķošajam vairākumam. Un beigās šauj nost labos. Kas latviešiem tagad jādara? Partizānos jāiet? Kaut kāds preturlu kukluksklans jādibina? Pa vienam vien viņus fiziski jāeksterminē?
Atvainojos par neinteliģentu un politnekorektu izrunāšanos. |
|
|