| |
[Oct. 6th, 2010|11:34 pm] |
Tad nu novēloti padalīšos ar dažiem novērojiem par Dzintarzemi. Īsumā, kas likās mainījies un krita acīs drusku vairāk kā divus gadus Dzintarzemi neredzējušam dzintarzemietim.
- Cilvēki kļuvuši ievērjomi laipnāki un draudzīgāki. Pieklājīgi atvainojas par niekiem (agrāk sīkas sadzīviskas sadursmes sabiedriskajā transportā un publiskās vietās bija visai agresīvas), sveicinās (kaimiņi, maršruta taksometru šoferi, pārdevēji, valsts un pašvaldību iestāžu darbinieki utt, turklāt nevis kā iedīdīti roboti, bet dabiski un jauki), sarunas starp nejaušiem svešiniekiem sabiedriskajā transportā nebija retums, turklāt tajās nebūt nedominēja "ai, cik smagi; ai, cik grūti", tieši otrādi, tādas vieglas, draudzīgas sarunas.
- Integrācija kļuvusi reāla. No vienas puses, krievi runā latviski, vismaz man ne reizi negadījās sastapties ar latviski speciāli nerunājošu krievu. Tie, ar kuriem man gadījās saskarties, vai nu uzreiz ar mani sarunājās latviski, vai pēc manas tūlītējas nepāriešanas uz krievu valodu paši turpināja sarunu latviski, bez mazākā saspringuma vai neveiklības sajūtas. Tā bija ar pārdevējiem, tā bija, kad vairakas reizes vaicāju kādus sīkumus (Rīgas sabiedriskā transporta jomā stipri daudz kas mainījies) uz ielas sastaptiem ļaudīm. No otras puses, latvieši masveidā lūr krievu serčikus, krievu vilnis ir kļuvis par pilnīgu nacionāla mēroga un absolūtas intereses notikumu, klausās krievu radio (piemēram, latviešu friziere viena pati savā ūķītī, bet klausās kaut kādu Hiti Rossiji vai kāviņtur) utt.
Piezīme: Dzintarzemē sabiju divus mēnešus, tā ka nebija nekāds fiksais tūrisma divnedēļnieks. |
|
|