| |
[Jun. 27th, 2009|05:03 pm] |
Ceturtās dienas vakarā norāvos. Ievilku divus dūmus. Un gandrīz apvēmos. Vairāk par diviem dūmiem nespēju - smaka un garša bija tik nepanesama un notriecoša, ka nepalika vairs rūmes noktīna bliezienam pa galvu. Vīra kungam laikam bija taisnība, kad viņš mani nostrostēja par pārsteidzīgu pelnu trauku izmešanu - esot vajadzējis atstāt un krīzes brīžos paošņāt, lai atjēgtos. Nu jā, tātad šī divudūmunoraušanās nāca tikai par labu, un ne vien vēlreiz pārliecināja turēt kursu, bet arī atklāja, ka man nemaz vairs nav atpakaļceļa: pat ja es gribētu, atsākt smēķēt būtu tik pat grūti kā nomest. Tiesa, pēc divudūmu incidenta es vairs nezinu, kā skaitīt savu jauno stāžu - turpināt skaitīt it kā nekas nebūtu bijis vai jāsāk skaitīt pa jaunam. Vells ar viņu, neskaitīšu dienas vairs nemaz, galu galā piecas minūtes šajā jomā ir nozīmīgākas nekā viena diena.
Par ieguvumiem - True, False, N/A.
- Runā, ka ēdiens nesmēķētājam garšo labāk. True. Atmešana šķiet kā pēdējais glābiņš trūkstošāa svara problēmas risināšā. Es patiešām tagad beidzot ēdu, ēdiens garšo, ir apetīte, un mutē praktiski visu laiku kaut kas ir - ūdens, auglis/dārzenis, džanksfūds. Labi: dzeru daudz ūdens un ēdu augļus un dārzeņus. Slikti: dzeru daudz kafijas un ēdu sliktos našķus.
- Runā, ka smaržas varot sajust un izbaudīt labāk. Mmmm.. N/A. Pagaidām ievērojami intensīvāk sajūtu smakas. Atgādināšu: šeit ir, piedodiet, smirdīgā Manila. Tagad šeit ir smirdīgā kvadrātā Manila.
- Runā, ka atmešana izraisa miegainumu. Šaušmīgi True. Miegainība, pastāvīgs nogurums, visu laiku ir vai nu jādzer stipra kafija vai jāliekas uz auss. Taču labā ziņa ir tāda, ka šis ir savādāks nogurums un miegainums nekā tas, kas evntuāli pastāvīgi vairāk vai mazāk pārņem smēķētāju. Šis ir tāds..nez..svaigs nogurums. Tāds nogurums, kāds rodas pēc aktīvām darbībām svaigā gaisā, nu tāds foršs nogurums. Grūti ar vārdiem izskaidrot to atšķirību, bet atšķirība starp nogurumu un nogurumu ir, un milzīga.
Un no rītiem pamosties ir forši. Un vispār ir forši. Jā, vēl aizvien ir grūti, īpaši vakaros brīžiem neizturami vajag uzpīpēt (kas, izrādās, nemaz nav paveicams lolololzorz), bet būs labi. Man pietiek. Pīaķak, kā saka Vīra kungs. Kurš arī atmet, bai ze uei. Vārdsakot, atmest ir kudiš vieglāk nekā varētu domāt. Vajag tikai vienu: gribēt. Tad pat ne piespiest, nedz sevi īpaši disciplinēt vajag, nedz vēl kaut kādas pārcilvēciskas gara un miesas darbības jāveic. |
|
|