| Dievs tiešām ir vīrietis |
[Mar. 20th, 2009|06:09 pm] |
Lai pastāstītu, kā es pie šādas atziņas nonācu, jāsniedz īss, cik nu tas vispār iespējams, komiskās un visnotaļ optimismu viesošās epizodes priekšvēsturē, un iespējami īsi un bezkaislīgi jāpastāsta, kā mēs te vadām pēdējās trīs dienas - vāķījot, dakterējot, pierunājot uttutjp ļoti, ļoti, ļoti slimo Rausi. Detaļās neieslīgšu, bet nu jā. Vakarnakt gulētejot, ar vīra kungu spriedām, ka tomēr ir krietna cerība, ka Rausis izķepurosies, un es lūdzos whatever augstākajiem spēkiem, lai mēs kaut ko nesalaižam dēlī, labu gribēdami aiz nezināšanas izdarot kaut ko nepareizi (jā, jā pie veta bijām, divreiz, pēc pirmās reizes visa šaize sākās, pēc otras vispār totālā krīze un nost miršana sākās). Nu un šodien mūsu vārgais pilnīgi izkāmējušais suņupuika, kura dzīvību uztur kaut kāds ar šprici mutē šļācināts elektrolītu šķīdums, ņipri ļepato pretī, grib dauzīties un - mīļo stundiņ! - ĒST! Vīra kungs iedod šim drusku vistas gabaliņu, šis alkatīgi aprij un prasa, un arī dabū vēl. Lai gan sieva burkšķ, ka nezinam tak vēl, vai sīkajam vēders vispār strādā un to paiku var pārstrādāt, ka nevar tā uzreiz smago artilēriju krāmēt puncī, lai arī cik izsalcis un ņiprs mazais liekas. Un tad sekoja mūsu (otra?) lielā kļūda: kad sīkais jau tupās uz kādām darīšanām, paķērām šo un stiepām laukā (viņam jau pirms saslimšanas nez kāpēc iesēdies prātā, ka jāčurā un jākakā OBLIGĀTI ir iekšā, bet ārā ir jāciešas cik tik var, līdz saimniekiem apnīk nīkt ārā - tad suņapuiks, kā ticis iekšā, tā pervom ģelom savā iecienītajā stūrītī). Karoče, norāvām tik ļoti svarīgo kaku, un vairāk mēģinājumu sīkais nav veicis, atkal vārgs un mirstošs gulbītis, atkal depresņaks un ņemšanās ar šķīduma iedzirdināšanu, pierunāšana uttutjp.
Un, kad ar vīra kingu pie galda šito visu apspriedām (suns tikām kaut kur nolīdis un parubījies), es sāku gruzīt: Es tak vakarnakt ĪPAŠI lūdzos augstākajiem, lai neļauj mums aiz nezināšanas salaist visu grīstē, kad suns jau izkārpījies no drošas nāves; un jā, točna Dievs uzklausa lūgšanas un atbild "Nē!", un wtf kind of dievs tas ir, ka ļaus kucēnam nomirt tikai tāpēc, ka viņam ietrāpījušies dumji saimnieki, kāda gan tur būtu kucēna vaina," un šitādā garā gruzīju, un gruzīšanu nobeidzu ar treknu izsaucienu, rādītājpirkstu un dusmīgu skatu uz augšu pavērsusi: "This is your chance to CORECT your mistake!!!" Tad vīra kungs, šito tirādi noklausījies, sauc: "Rausi!", un - ko domājies, mūsu gulošais mirstošais gulbītis ņipri izļepato nu savas slēptuves un, asti vicinādams, dipina šurp.
Dievs IR vīrietis. Jo, kad sieviete gruzī, tad pat dievs nomīž. Un klausa, vo!
(gardi izsmējusies, es gan pratos pateikt paldies) |
|
|