| |
[Jan. 14th, 2009|07:09 pm] |
Čau, sen nelasītie!
Ar mani atkal runā pterodaktīļi. Vīra kungs saka, ka es esot lucky, ka nesaprotot, ko viņi man cenšas pavēstīt. Kā ienāku virtuvē, tā mērkaķputni, uzmundrināti čivinot, sāk priecīgi demolēt būri. Pienāku klāt, pamēdos, šie mēdās pretī, vārdsakot pilnīga idille. Turklāt jau labu laiku pterodaktīļi no šmurguļu statusa ir demotēti atpakaļ uz murmuļu statusu. Līdz tam gan bij smags un grūts ceļš gājams. Vispirms pirms katras barošanas reizes ņēmu talkā Lielo Sifonu (jādušo viņi vienalga ir, tā ka man ir attaisnojums ūdensmetēja izmantošanai satrakoto nezvēru nomierināšanai). No sākuma šie muka mājiņā slēpties, pēc tam ierubījās, ka lietutam sekos paika, tāpēc viņi, mirkšķinādami apaļās podželes, to varonīgi pārdzīvoja, lai X mirklī, knābjus vārstīdami, būtu gatavi šturmēt krātiņa aizvirtni. Bet Yannele jau ar nav nekāda nīkule. Yannele pasāka ēdiena trauciņu iebāzt aizvirtnī tā, lai tikai tā ārējā mala būtu pieejama šausmīgajiem briesmoņiem, bet pie paikas šie netiek, ha-hā. Drusku paknābājuši trauciņa malu, šausmīgie briesmoņi apjēdza, ka, lai tiktu pie paikas, tiem labprātīgi jāatkāpjas. Tad nu šausmīgie briesmoņi tagadiņ, drusku patusējuši pie aizvirtņa, palido nostāk un rātni piesēž uz laktiņas, kamēr Yannele ievieto paikas bļodu būrī, un tikai tad ar baigiem ķērcieniem metas plosīt semuškas.
Vecais nūģis Xen nomira. Manā dzimšandienā atgriežoties no laukiem, mani sagaidīja Sena beigtais ķermenis un pilnīgs klusums no pārējiem putniem. Daudz laimes dzimšandienā, paldies. Pēc tam Jannīte, protams, nosvilpoja Happy Birthday To You un Filipīnu himnu savā šausmīgi žēlīgajā versijā, bet nu jā... Tad bija pilnīgais mīļumkamoliņš Xua - jauniņa pelēkā kokatīlienīte, kas acīmredzot bija radināt ēst no rokas un kura burtiski uzstājīgi pieprasīja, lai viņai paglauda aizausi. Taču mūsu prieki bija īsi - Sua neveiksmīgi piezemējās no laktiņas un pārlauza kāju. Sāpju šoks un pēc stundas, divām Xua jau ķērkāja citos laukos. Tad gan mums visiem bija lielā raudāšana. Tik neiedomājami trausliņi tie putni ir.. Pēc tam Jannei piemetās depresija - vairs nebija neviena, ko pa kluso bakstīt un knābāt, un apcelt, un pieķertai lūkoties saimniekos ar savām dzidrajām nevainīgajām enģeļa actiņām. Domājām, ka Jannei salst un/vai vientuļi (jā, domājāt, jums vienīgajiem ziema? mums arī ir! es pat zeķes un garrokaino krekliņu pa naktīm velku, vot), pārstiepām uz bodi, kur karstāks un kur vienmēr tusiņš, bet šī vēl vairāk savārga un sadrūma. Pēc tam, kad Janne mēģināja sasaukties ar virtuvē palikušajiem pterodaktiļiem, stiepām šo atpakaļ, un tikām pie veselas cirka izrādes pterodaktiļu izpildījumā. Emocionālo pterodaktiļu runu un žestus nesapratām, bet Janne gan, cik varēja spriest no momentā plokošā atkalredzēšanās prieka, saprata.
Vārdsakot, papagaiļi mājās - tas ir šausmīgi vājprātīgi nenormāli forši. |
|
|