| |
[Nov. 22nd, 2008|04:57 pm] |
Apciemoja sen neredzētais smukais-inteliģentais-uttvisādīgicitādīgiforšais-ķīniešpuiks (kāds nu puiks - manos gados, un šķiet, ka pat garāks par mani). Apprecējies nule esot, tikko no medusmēneša Honkongā atgriezies. Nu, apsveicam, apsveicam. Ai, da ko tur apsveikt. Tā vajadzēja, un neba lai meitenes godu glābtu vai tamlīdzīgu muļķību dēļ. Vecāki saprecināja; re, kādu dampi jaunais vīratēvs uzdāvināja (vecais perepārtjūnētais gan labāk paticis, bet nu jābrauc ar šito tagad). Jaunā sieva mammai žēlojusies, ka jaunlaulenis visu medusmēnesi Honkongā pa kazino un maukumājām nodzīvojis, jaunlaulenei ne virsū neskatījies. Tagad vecāki piestrādā pie jaunlauleņu bondinga - šim katru vakaru jābrauc sievai pakaļ uz ofisu - lai šie sadraudzējas pamazām tādā vīzē. Bet jaunais, pienākumu apzinīgi izpildījis, pēc tam vienalga šauj uz kazino. Ja vinnē, tad pēc tam uz maukumāju, ja nē, tad uz mājām. A ko viņam ar noob gulēt, ja varot ar pro.
Vēlāk mēs abi mīļgulbīši, vienas kultūras pārstāvji (ha-ha-ha.. nu, vismaz, kas attiecas uz precēšanos dēļ mīlestības), izšausminājušies un izvaimanājušies, nospriedām, ka acīmredzot šādas laulības nav nekas traģisks - neba nu ķīniešdrugāns izskatījās ārkārtīgi sašauts un traģiski nelaimīgs. Acīmredzot dažādās kultūrās atšķiras laimes izpratne. Galu galā ķīnieši tak Jaunajā gadā nevēl vis laimi, bet pārticību (prosperity).
Starp citu, šodien aprit divi gadi, kopš ierados Manilā un pirmoreiz vaigā savu cienīto skatīju. Pēc desmit dienām značit kāzu jubileja. Arī otrā. |
|
|