Pēdējoreiz dzejoļus no galvas mācījos pamatskolā - pirms kādiem 15, 20 gadiem varbūt. Un tad vēl šodien. No rīta, braucot uz darbu, visādīgāk izdomājos - kā tik es to dzejoli mācīšos, un kādēļ, un kā parīt (pie tāfeles) atbildēšu, un kā man sanāks, un kādu atzīmi dabūšu (pati sev ielikšu). Tāds drusku priecīgs satraukums (angļu valodā ir drusku precīzāks vārds - "excited") - kā 1.septembrī uz skolu ejot. Tad, špikerīti rociņā sažņaudzījusi, lavījos pīppauzē - un zubrīju to pantiņu. Centos pārāk neanalizēt, kādēļ es kļūdos TIEŠI TĀ, kas, tieši šādi kļūdoties, patiesībā manā galvā darās, tāpat centos atturēties no paša pantiņa teksta analīzes, prātot, kāds tas ir oriģinālvalodā un cik veiksmīgi/neveiksmīgi iztulkots. Galu galā - pantiņš tak jāiemācās - parīt jāatbild, jāatbild jau pašai mājāsbraucot vēl šovakar.

Forši tiem, kas atraduši dievu, kas jau raduši sarunāties ar dievu. Un lūgt. Tikai šodien, dzejoļmācoties, attapu, ka nekad neesmu lūgusi. Tikai vai nu pieprasījusi, vai apvainojusies, ja man kaut kas netiek dots pat bez prasīšanas. Jocīga tā dzejoļmācīšanās.Nez kāpēc "prāta samierināties ar to, ko es nespēju izmainīt" lūgšanas vietā es automātiski prasīju "spēku izmainīt to, ko es nespēju izmainīt". Scary. Atkārtot un iekalt. Izārdīt un pāradīt. Tad drusku īgnums - kaukas tajā pantiņā nav ar balansu - jālūdz prāts un gudrība, nu, vēl drosme, jā. bet nu prāts un vēl gudrība - kas - es fizmatos stāties grasos, vai? Ar lineālu pa pirkstiem, izārdīt un pāradīt. Mājāsbraucot dzejolim ir jābūt galvā. Period.

( Vakars, )

Pelmeņi sanāca garšīgi, un vakars visumā arīdzan.