| Maršruta taksometrs |
[Jun. 29th, 2005|07:17 pm] |
Bļin. Tādu gabalu gāju, diviem nostopētiem mikriņiem nicīgi pamāju „Brauc!” (gan bīstoties, ka no rītiem, kad uz darbu steigšos, viņi mani atcerēsies – un nestāsies...), tomēr atkal iekāpu tādā, kur kājās jāstāv.
Kāds iesirms vīrietis gaišā uzvalkā un zili rūtainā kreklā palaiž apsēsties blakus stāvošo sievieti. Vienkārši tāpat. Viņa nav nedz ar lielu vēderu, nedz ļoti bāla, nedz arī ļoti skaista. Pēdējā laikā vispār vīrieši mikriņos pasākuši piedāvāt savas sēdvietas sievietēm. Man arī pāris reizes ir paveicies. Tie gan allaž ir krievu tautības vīrieši. Starp citu, Centrālā statistikas pārvalde ziņo, ka krievu īpatsvars Latvijas iedzīvotāju nacionālajā sastāvā pēdējo piecu gadu laikā sarucis par 1%, un tikai migrācijas rezultātā vien krievu skaits Latvijā pērn sarucis par kādiem 800, kamēr latviešu – par 80.
Aiz viņa, tagad jau viņas, sēž zēns ar Baigi Blū AizZz. Iespējams, viņam ir lēcas. Es nekad neprotu atšķirt, kad cilvēkam ir lēcas – lai viņam kaut mīnus 10 būtu. Nu varbūt tikai gadījumos, kad lēcu valkāšanu īpaši kariķē – tā kā hičhaikeros. Bet Baigi Blū AizZz viņam bija. Līdz tam man likās, ka acu ziluma rekords līdz šim piederēja man – sasniedzot kādu Ceturto Dienu. Atceros, pirms astoņarpus gadiem labāko draugu kāzu otrās dienas rītā kāds mans pielūdzējs līdz ar mani kā eksponātu bija novietojies vietā, kur visapkārt spožā saulē dzirkstīja sniegs un kur cienījamo kāzu viesu satiksme bija visdzīvākā, un visai tai prombraukšanas kņadai pa vidu stādināja katru, kas gāja garām, izjusti saukdams: Paskaties kādas viņai baigi blū aizzz!!! Ārprāts!!! Tu paskaties!!! Zēns ar Baigi Blū AizZz sastop manu zūķējošo skatienu, bet par laimi, luksoforā atkal ir sarkanā gaisma, un blakus piebrauc auto, kurā šofera blakussēdētājs ir ļoti, ļoti glīts, un smaidīgs, un, par laimi, uz vienas līnijas ar manu skatienu un zilacaino zēnu. Ja zilacainais zēns pagrieztu galvu nedaudz iesāņus atpakaļ, es būtu glābta – viņš saprastu, ka es īstenībā saskatos ar to tur šķelmi blakusmašīnā. Bet viņš nepagriež galvu. Viņš nosarkst un nodur savas šaussssmīgi zilās acis, bet tikmēr es jau sen aplūkoju mikriņa vadītāju.
Glīta sieviete pēc trīsdesmit uzskricelē savu tālruņa numuru uz autobusa biļetes un iedod to mikriņa vadītājam. Viņš no krekla krūšu kabatas izvelk visu, kas tur iekšā (dokumentus, piecīti, desmitnieku, dažādas drazas) un, rūpīgi izstudējis sievietes „vizitku” (tak visās bīznisa etiķetes rokasgrāmatās uzsvērts, ka, saņemot vizitku, nekavējoties jādemonstrē patiesa interese par tajā rakstīto), ievieto biļetīti starp dokumentiem - rūpīgi kā bibliotekārs - pēc sev zināmiem parametriem tieši starp To un To objektu, un visu kaudzīti atkal ieliek krekla krūšu kabatā. Pirms tam viņa teica: ...nu tjeper zhe etot prazdnjik kak jevo. Un viņš: tak oņi že každij god tut pajut. A nam ta jehatj tut. Un mazliet vēlāk: kogda ti meņa v zoopark pavedjoš? Viņš: pozzavtra mož. Diezgan bieži vēroju, kā sievietes iepazīstas ar maršruta taksometru vadītājiem, īpaši vakaros, kad viņas ir drusku iereibušas un liderīgas, varbūt ar družkām iepiļījušas krogā, un tad vienas atgriežas savās vienajās mājās. Droši vien tāāā negribas, lai jaukais vakars beidzas. Es vēlreiz aplūkoju šoferi. Un domās browsēju pārējos. Noskurinos – tādi prasti tēviņi. Bet pieļauju, ka dažām patīk – savs šarms gan jau viņos ir – tur drosmīgi, varonīgi un pārgalvīgi – uhhti kā viņi pa pretējo joslu visādus durikus (duriks=jebkurš cits satiksmes dalībnieks, parasti tāds, kurš ievēro satiksmes noteikumus un labas manieres) apbrauc, un caur korķiem māk izlavierēt, un kādi viņi laipnīgi un līdzjūtīgi – no rītiem pīķa stundās jau tā pārbāztajā braucamajā ielaiž vēl citus potenciālos pašnāvniekus, un veikli žonglieri arī viņi ir – veicot psihopātiskos apdzīšanas manevrus, viņi vienlaikus pamanās skaitīt naudiņas un precīzi izdot zdāču no cilvēku tikko no bankomāta izvilktajiem piecīšiem. Bet nē. Man viņi riebjas. Un ne jau tikai viņu muzikālās gaumes un radiostaciju izvēles dēļ.
Pie luksofora sarkanās gaismas blakus apstājas mašīna, un tajā – mana pamatskolas klasesbiedra dubultnieks. Pat pieļauju domu, ka varbūt tas ir pats klasesbiedrs – tikai strauji novecojis. Ap šo vecumu cilvēki jau izskatās ļoti dažādi. A man tikmēr kioskos aizvien prasa personu apliecinošu dokumentu, kad pērku cigaretes. Nu labi, labi..zinu tak, ka viņus jau tagad tresī, kā padzirdēja, ka nepilngadīgie tieši kioskos visvairāk pamanās iegādāties cigaretes.
Un es atkal domāju par Pedikīru. It viss man liek domāt par Pedikīru. Arī, kad kāds piemin Wikipedia, es uzreiz iedomājos par Pedikīru. Tik ļoti gribas kādreiz pamēģināt – Kas Tas Ir.
Palmielas pieturā apstājieties, lūdzu!
Vot. Tūliņ sēdīšos autobusā un atkal braukšu. Ilgi ilgi. Atkal varēs vērot, un domāt, un mīlēt dzīvi. |
|
|