|
Sep. 19th, 2011|05:01 pm |
Ko vēl es jau sen gribēju jums teikt, mīļie. Par pašsaprotamajām lietām, par kurām nemūžam neaizdomājas, ja dzīve neliek.
Atcerieties skolas laikā obligātos teātra apmeklējumus? Izstāžu un muzeju apmeklējumus? It kā obligātos vasaras daiļliteratūras sarakstus? Ikgadējo dainu no galvas mācīšannos? Un tā tālāk un tā joprojām. Ir valstis, kur nekā tāda nav nav bijis. Un bērni tur auga tikai ar Disneja multenēm un Supermenu (Supermena priekšā es, protams, noliecu galvu, bet Disneja muļķiku priekšā gan ne pārāk). Kaudzēm vienkāršu jautājumu par indigēno vēsturi un kultūru atduras pret neko nezinu, un man atbildes jāmeklē vikipēdijā. Es jau sen esmu atmetusi ar roku un vairs nebrīnos, kā var tik ļoti neko nezināt, bet re, ka var, un tā nav kaut kāda individuāla parādība, tā tas patiešām te ir. Dažreiz mēs sarīkojam kultūrekščeindž vakarus - vīrs man jūtubē rāda savas bērnības multenes, es viņam Pasakās.lv savējās. Viņš man amerikāņu (! nevis filipīniešu), es viņam - latviešu. Varbūt kādreiz parādīšu arī vispadomju, lai gan tās lielākoties ir visai līdzīgas amerikāņu multenēm, bet latviešu (visi zelta sietiņi, zaķīšu pirtiņas utt) gan ievērojami atšķiras un ir ļoti, ļoti...latviskas.
Tēvzemes mācības nosaukums kā tāds var likties smieklīgs un infantils, bet doma kā tāda makes sense. Ne jau kā atsevišķš priekšmets, bet vai tad skolās vairs nemāca pat ne to latviešu kultūras un vēstures daļu, ko mums mācīja pat padomju laikā? Nu, tur, dainas, nebamaizespašasnāca, rotaļas visādas, gadskārtu ieražas, Raiņi un Aspazijas, uz muzejiem arheoloģiskos izrakteņus no apmetnēm lūrēt, Turaida utt. |
|