|
Jun. 15th, 2011|07:22 pm |
Vakarnakt jau atkal dabūju sakaunēties par to, cik ļauns un nekrietns cilvēks es esmu.
Bičoju vīram par mērkaķiem un par kaitinošiem sīkajiem, konkrēti par vienu sīku hiperaktīvu un destruktīvu radību ar sīciņu rumpīti, uz kura uztupināta milzīga galva. Radībiņas ķermeņa proporciju izvietojums ir tikai mazliet izteiktāks kā..ēe..šejienes antropo tipam, jo patiesi lielākajai daļai iedzīvotāju šeit ir strupas kājeles, drukni rumpīši un lieli smadzeņpodi. Nezinu, kam viņiem tās lielās galvas, bet par kājelēm skaidrs - zemē, kur ir tikai džungļi un kalni, diezi vai ir nepieciešamas garas maratonskrējēja kājas. Lielas galvas varbūt tāpēc, lai pirms niršanas zilajās lagūnās pēc jūras veltēm var vairāk gaisa sabāzt aiz vaigiem - tā man tikko ienāca prātā. Enīvej, par to krietni disproporcionālāko knēveli. Bičoju, bičoju par to, cik viņš tireklīgs un dīdeklīgs, un kā tirinās riņķī pa bodi ar kompja austiņām un tādējādi plēš to vadus, un tad man vīrs pastāsta, ka viņš esot narkomānu bērns, skolā neiet (bet intelektuāli retardēts točna nav - apķērīgs ir dikti), un kā viņš citreiz i divos naktī bezjēgā kīst pa ielu, un tā tālāk. Vārdsakot, briesmīgi sakaunējos.
Šodien toties vīram pieprasīju man iesniegt Žēlojamo Nabadziņu sarakstu, lai pret pārējiem bez bažu varu izturēties kā parasti. |
|