|
Jun. 15th, 2011|12:46 am |
|
Tā. Mans suns jau atkal - otro reizi - apčurāja cilvēku. Māti Ar Bērnu Rokās. Ai, ai, ai, slikts suns (jo šoreiz trāpīja nevainīgam civiliedzīvotājam). Labs suns viņš bija tad, kad apčurāja vienu mērkaķieni no tā mērkaķu bara, pret kuru es katru dienu perinu slepkavīgas domas. Jā, tas bija brīnišķīgs brīdis, kad viņa, krietnu laiciņu pat nejus(z?)dama silto urīna straumīti uz sava ķermeņa - tik dziļi iegrimusi sava mobilā tālruņa spaidīšanā bija, pie mūsu durvīm tupēdama -, spiegdama, vicinādamās un lamādamās, visam savam mērkaķbaram pa pusei sašutumā, pa pusei uzjautrinājumā noskatoties, dieba prom. Zvēru, ka tas nebija speciāli - man nebija nodoma likt/ļaut sunim apčurināt tos rāpuļus, bet, kad tas nejauši atgadījās, es (un pārējie mērkaķbara sen jau pārkaitinātie kaimiņi, kas noraudzījās šovā) izjutu neviltotu prieku un lepnumu. |
|