| Laiks Ōperai |
Mar. 28th, 2011|05:14 pm |
|
Mūs te žurkas apsēdušas. Vesels bars divkājainu žurku. Tup pie mūsu bodes caurām dienām un dīkdieņojas un biedē prom potenciālos apmeklētājus (jo kurš gan ietu iekšā iestādījumā, kuru apsargā vesels bars bezģeļņiku, kas labākajā gadījumā uz tevi LŪRĒS, bet ticamāk, ka dos tev pa šmauli, jo viņiem liksies, ka tu ne tā uz viņiem uzlūrēji). Bet žurkas tāpēc, ka ar laiku ir pierādījies, ka kā ar cilvēkiem viņiem nav iespējams komunicēt, un ar tieši tādām pašām sekmēm tu vari lūgties un mēģināt pierunāt aizvākties žurku baru. Tad nu beigās es nācu klajā ar ģeniālo ideju atskaņot viņiem operas ārijas. Eksperimenti ar žurkām parādīja, ka kura katra opera neder vis - dažas žurkām šķiet tolerējamas, it sevišķi sieviešu spiegšana (tuva mentalitātei, jo), bet visefektīvākais žurkbiedeklis izrādījās Enriko Karuzo: piecas minūtes Karuzo, un pat visizturīgākie urbānie lopi aiztinas. Aleluja, kādu mirkli no viņiem ir miers, bet ne ilgi. Vienīgi bīstos, ka šie ar laiku neattīsta rezistenci, vai, vēl ļaunāk, ņems un vēl iemīlēs operu. |
|