| ...tikmēr otrajā stāvā... |
Mar. 23rd, 2011|03:54 pm |
|
šorīt (nu labi..šopusdienlaik) iztuntuļoju no gultas, pusmiegā atveru durvis, un kas mani sagaida? Vai dienišķā priecīgā apdullinošā ķērkšana un ņaudēšana (ņaudēšana ir ne visai veiksmīgs mēģinājums izrunāt vādu "Čau!", savukārt priecīga ķērkšana ir..priecīga ķērkšana)? Nē, pusaizmigušo tuntuli teju pilnīgā klusumā sagaida četri izbolīti acu pāri. Klusītēm mulsi ieņaudas un BLENŽ. NEEEENORMĀLI BLENŽ. Pusaizmigušais tuntulis vēl lāga nesaprot, kas par jokiem, kāpēc neviens neķērc un kas tā par BLENŠANU. Pamazām pusaizmigušais tuntulis aptver: blenšana nāk no neparasta augstuma. Blenšana tiek performēta uz būra jumta. Ārpus būra!!! Kā tad, un ēdientrauka durtiņas ir vaļā. Tuntulis prāto, vai pats vakar būtu netīšām aizmirsis aizbultēt durtiņas, vai Sers Henrijs tās ir atmūķējis, bet fakts paliek fakts: koši daudzkrāsainie spārnotie ķērcekļi ir ārā no būra, pat Reija, kura nekad nav vēlējusies no būra izbāzt ārā kaut ko vairāk par knābi; un ārā no būra nozīmē Briesmīgi Bīstamu Pasauli ar miljons objektiem, kuros var ielidot un labākajā gadījumā stipri savainoties. Viss beidzās negaidīti veiksmīgi. Reija tika pavisam ātri un viegli ievilināta būrī ar semuškām, ar Henriju tik vienkārši nebija, bet arī tas ir būrī un var ar jaunu spēku nīst hjūmankaindu (jo hjūmankainds ir absolūts traumējošs nodevējs - ķer ciet nabaga putnu, krāmē iekšā citā būrī, kaut kur tālu nes, špricē zarazas, amputē lauztu kāju, atkal krāmē būrī, atkal kaut kur nes, atkal krāmē iekšā būrī; tiesa, daži hjūmankainda īpatņi ir pieciešami, jo viņi dod ēst (par to Henrijs, kā vecajos labajos laikos, pat reizumis augstsirdīgi atvēl kādu buču pārtikas piegādātājai) un izliekas (!) par baigajiem draugiem). |
|